16 Feb 2014

Trekings Skandināvijas Ziemeļos

Kalni

Gatavošanās

Atvaļinājums ir jāvelta atpūtai!

Šī gada atpūtas plāns – apskatīt neskarto dabu. Sākotnējais versija sevī ietvēra raftingu pa upi, kas nozīmētu kādu distances daļu nest laivu. Nest 30+ kg laivu vismaz 4 dienas pa kalnainu apvidu neizklausās iepriecinoši, toties sekojoša traukšanās pa dinamisku kalnu upi, kur vietām ir labas krāces, ir pietiekama motivācija.

Šoreiz gan laivošanas atpūta vēl netika īstenota, atstāsim kādam no nākamajiem braucieniem. Atdūrāmies pret komandas komplektācijas iespējām. Minimālie četri dalībnieki bija, taču visi četri netika vienā laikā atvaļinājumā. Tālākais apgrūtinājums bija arī problēmas tikt pie laivas, jo izgatavot tik ātri Latvijā neviens īsti nevarēja vai negribēja un gatavu arī nepārdeva.

Nolēmām pārāk neiespringt, jo trijatā ar laivu braukt nav tas labākais variants – raftu ir ļoti vēlams airēt pa pāriem, jo ceļā bija paredzēti arī vairāki ezeri. Turklāt, tad vajag vismaz minimālu praksi, jo kalnu upe ir kalnu upe un tur kļūdas pārāk netiek piedotas. Palikt bez mantām nekurienes vidū nav pārāk patīkami.

Mēs ātri nolēmām, ka šogad iesim bez laivām. Apgabals nemainījās – Zviedrijas un Norvēģijas ziemeļi, tikai nedaudz pārtaisījām maršrutu. Izejas punkts – Kirunas pilsēta, Zviedrijas ziemeļos.

Tad nu gājēji bijām trīs – es, draugs Gatis, ar ko ir nācies iet pa Zviedrijas kalniem un citām vietām jau iepriekš, kā arī Gata kolēģis no darba – Kārlis. Viņam gan tādas izteiktas pieredzes nebija, bet patīk pavadīt laiku dabā, arī makšķerēt.

Plāns – aizbraukt līdz Kirunai, tad ar vilcienu tālāk uz Norvēģiju un kājām atpakaļ uz Zviedriju, no kurienes ar autobusu vajadzētu tikt atpakaļ līdz auto Kirunā. Izklausās vienkārši, ja pa vidu nebūtu desmit dienu iešana ar kājām, kur līdzi tiek nests gandrīz viss nepieciešamais. Gandrīz viss, jo Kārlis apsolīja noķert foreles vismaz divām pusdienām, kurās mums nav jāņem līdzi gaļas konservi.

Turpceļš

No Rīgas līdz Kirunai ir apmēram 1400 km, un jāšķērso arī jūra. Ņemot vērā, ka tā atrodas pašos Zviedrijas ziemeļos, tad ir daudz izdevīgāk un ātrāk izmantot prāmi, lai pārbrauktu no Tallinas uz Helsinkiem, nevis padsmits stundas braukt prāmī no Rīgas uz Stokholmu un tad veikt gandrīz to pašu attālumu pa sauszemi.

Iepriekšējā reizē, 2008. gadā, braucām pusotru diennakti, lai gan tad gulējām pie Somijas un Zviedrijas robežas, arī šoferi bija tikai divi, kamēr šoreiz stūrēt varēja visi trīs.

Izbraucām nedaudz pirms 13 no Rīgas un bija paredzēts, ka 17 būsim Tallinā uz prāmja. Tas arī veiksmīgi tika īstenots, lai arī pie prāmja ieradāmies tieši rekomendētās 30 minūtes iepriekš. Un tā arī neiebraucām pirms tam kaut ko paēst. (Tas ir, neapmeklējām Tallinas makdonaldu.)

Divarpus stundas uz prāmja, protams, ir aizraujošas. Varēja nedaudz pasnauduļot, kā arī apskatīt lokālo tax-free veikalu. Tur gan bija viena interesanta lieta – 3kg Fazer konfekšu kastes. Skaidrs, ka ēst jau kaut ko vajadzēs vēl pa ceļam un konfektes ir laba uzkoda – ceļa krājumus papildināja 3kg šokolādes konfektes ar piparmētru pildījumu. Vismaz pēdējā pusstunda uz prāmja bija jautrāka, jo varēja sēdēt un uzēst kādu konfekti. (Trīssimt gramu konfekšu var diezgan viegli apēst.)

Kārlis ierosināja, ka vajag apmeklēt maķīti vismaz Somijā, ja Igaunijā to nepaspējām. Braukšanai izmantojām GPS iekārtu telefonā, kas arī piedāvāja meklēt vajadzīgās vietas, tai skaitā makdonaldus. Ja no prāmja nobraucām pirms astoņiem, tad pēc divu stundu brauciena un 15 minūtes pirms darba laika beigām arī apmeklējām lielceļa malā esošo makdonaldu.

Izmantojām speciālo ģimenes komplektu – divi lielie bigmaku komplekti + divi happy meal komplekti. Tieši kā mums. Iestiprinājāmies un bijām gatavi turpināt ceļu. Šeit gan parādījās pirmās problēmas, jo bija redzams, ka Kārlis neapzinās, ka būs daudz jāiet un neapēda abus happy meal komplektus, bet daļu atdeva mums.

Plānotais vilciens galapunktā gan bija tikai ap 16 vakarā, tāpēc steigai nevajadzētu būt, bet neviens jau apzināti necenšas braukt lēnāk, nekā to pieļauj apstākļi. Arī prognozētais ierašanās laiks, pēc GPS, bija ap 11 rītā.

Ceļš kā jau ceļš – tikai grozi stūri un skaties vai neparādās kāds alnis. Pedāli pat īsti nevajadzēja turēt, jo to nodrošināja kruīza kontrole.

Pēc makdonalda apmeklējuma sāku arī savu stūrēšanas posmu. Sākumā jau normāli – diezgan gaišs, ceļš foršs – ar divām joslām, fotokameras uz ceļa nav, naktī arī neviens ar zizli krūmos parasti nesēž. Vietējiem standarts arī parasti ir vismaz +10. Tā ka pārsvarā izmantoju vietējo pakalpojumus, kas uzturēja atbilstošu ātrumu.

Atļautais braukšanas ātrums pārsvarā ir 100 km/h, bija arī daži posmi ar 120km/h. A citādi ik pa laikam ir samazinājums uz 80km/h un reizēm arī 60km/h – vietās, kur ir krustojumi. Tur arī bieži vien ir uzstādītas zīmes par fotoradariem, tad nu parasti šis samazinājums arī tiek ievērots. Varētu jau braukt aiz fūrēm, kas zina vietas, kur to samazinājumu nevajag ievērot, taču tās pārējā laikā brauc tikai uz 90km/h.

Katrā ziņā man ir iepaticies braukt pa nakti – satiksme nav pārāk intensīva. Vietās, kur nav kameras, var pārāk neuztraukties un ātrums nav tik ļoti jākontrolē. Vajag gan nedaudz vairāk koncentrēties, lai skatītos – vai tumsā nespīd zvēru acis un vajag ātrāk reaģēt. Šeit gan jāsaka, ka kruīza kontrole var palielināt reakcijas laiku, jo vienkārši sēžot un skatoties uz ceļa, nedaudz zūd koncentrācija.

Naktī sāka arī nedaudz līņāt, tad arī atteicos no kruīza kontroles, lai labāk pārvaldītu situāciju. Ātrums tika samazināts zem atļautā, jo tas lielā mērā bija visnepatīkamākais laiks – tumšākais iespējamais, turklāt lietus papildus apgrūtina redzamību. Arī meža zvēri ir izplatīta parādība Skandināvijas valstīs. (Tas ietekmē praksi braukt ar tālajiem uguņiem daudz izteiktāki – pārslēdz daudz vēlāk kā Latvijā, parasti 100 – 200 metru attālumā)

Apmēram ap trijiem naktī sapratu, ka vairāk stūrēt nebūtu prātīgi. Tad nu stafeti pārņēma Kārlis, kamēr es devos uz aizmugurējā sēdekļa pagulēt. Jau stipri uz rīta pusi pirmo reizi tiku pamodināts, kad kolēģis sāka teikt – aļņi, aļņi.

Nekādi aļņi tur nebija. Izrādās parast ziemeļbriežu bariņš. Paskatījos un gulēju tālāk. Jau ap kādiem 7 rītā miegs tik ļoti vairāk nenāca un varēja celties. Kārlis, kurš iepriekš teica, ka braucot godīgi – mierīgi sekoja vietējam ātruma uzturētājam un teica, ka ātrumu samazināt nevar, lai neatlaistu tempa turētāju.

Tā arī sasniedzām Kirunas pilsētu. Galā bijām ieradušies nedaudz ātrāk kā plānots – ap 9 no rīta. Skaidrs, ka gaidīt vilcienu 16 negribējās – nīkt veselu dienu mazā ciemā nav ļoti iepriecinoša opcija. Vietējā dzelzceļa stacijā noskaidrojām, ka iepriekšējais brauc 10, taču tas nepietur mūsu sākotnēji iecerētajā pieturā. Ātri izpētījām karti un pieturas, kur vilciens pietur. Saprotam, ka labāk ir kāpt ārā vienu pieturu ātrāk un braukt 10, nekā gaidīt līdz 16. Turklāt, tāpat pēc dienas būsim uz tā paša maršruta.

Vietējā tūristu informācijas punktā vēl noskaidrojam par autobusu atpakaļceļam, Kārlis godīgi nopērk makšķerēšanas karti (makšķerēšanas licenci Norvēģijas ūdeņiem jau iegādājās laicīgi tīmeklī).

Pārģērbjamies iešanas apģērbā, liekās mantas atstājam mašīnā un pašu mašīnu atstājam netālu no dzelzceļa stacijas. Veiksmīgi izbraucam ar vilcienu 10. Lai arī divu stundu brauciens ir pa kalnainiem ceļiem, tas nemaksā nemaz tik dārgi – apmēram 10 Ls. Stacijā pārsvarā ir savākušies cilvēki, kas izskatās pēc tādiem, kas plāno doties pastaigā ar kājām – lielām somām, ūdensdrošās jakās, normāliem trekinga apaviem. Arī vilcienā ir līdzīgi, izņemot vienu afroamerikāni, kas brauca uzvalkā. Lielākā daļa cilvēku gan izkāpj Abisko pieturā, kas ir populārā Kungsleden maršruta beigu/sākuma punkts. Tur ir arī Abisko nacionālais parks. Vēl pēc kāda laika pienāk arī mūsu Katterat pietura, kurā gan izkāpj tikai pieci cilvēki, no kuriem trīs esam mēs. Tā nu ceļojums var sākties.

Pirmā diena

Pirmie skati ir visai smuki – jau izkāpjot apkārt paveras sniegotās virsotnes – tās sajūsmina.

Iesākums jau no vienas puses ir visai viegls – pēc izkāpšanas no vilciena tālāk aizved tāds pa pusei aizaudzis ceļš. Pa tādu iet ir viegli, jo vajag tikai likt soļus un nav jādomā par to, vai kāds akmens netraucēs.

Protams, nevar jau arī sākumā pārāk forsēt, ir jāmāk saglabāt to balansu, jo svarīgi nedaudz iesildīties un pieradināt organismu pie slodzes, jo organisms nav pieradis nest papildus 20+ kilogramus, pietam vēl pārvietojoties arī vertikāli. Nākas sevi limitēt – ieturēt atbilstošu ātrumu, lai ieietu ritmā. Grūti ir saprast (pieņemt), ka nevajag iet ātrāk, lai arī ceļš ir labs un varētu droši iet arī nedaudz ātrāk.

Kārlis norāda uz kādu tuvāk esošo kalnu. Viņaprāt, tas atgādina sievietes krūtsgalu. Diskutēt jau protams par gaumi var, bet nākas piekrist, ka krūtsgals tur tomēr ir redzams, bet tā krūts tad izskatās tāda ļoti minimāla.

Kārlim uzreiz arī interesē blakus tekošā upe. Viņš novērtē un skatās vai tur varētu būt foreles, jo viens no mērķiem ir pa ceļam noķert kādu foreli un to apēst. Kā jau minēju, Kārlis ir paņēmis makšķerēšanas ekipējumu un arī iegādājies atbilstošās licences. Un mēs ceram, ka viņam tas izdosies (precīzāk – mūsu ēšanas plāns.)

Pa ceļam vēl var redzēt dažas vietējo vasaras mājas, manuprāt. Tā vienkārši nekurienes vidū uzbūvētas mazas mājiņas. Pārāk izplatītas tās nav, taču pa kādai ir redzama pirmajos kilometros. Pazūdot ceļam, tās gan arī vairāk nav redzamas.

Drīz arī ieturam pirmo pauzi, ko apvienojam ar vietējo gardumu ēšanu. Pauzes vietā atrodam ne tikai mellenes, bet arī lācenes. Lieki nezaudējam laiku un apvienojam patīkamo ar lietderīgo, mierīgi ielasot vēderā pa kādai lācenei un mellenei. Lācenes gan vēl tādas pazaļas (kā nekā šīs aug kalna ēnas pusē), bet nu – ja gribas uzēst, tad tas pārāk neattur.

Arī tālumā pavērās nākamie sniegotie kalni, un ir tāds iekšējais foršums, labsajūta. Skaties uz ezeriem, kalniem un foršo dabu.

Nākamajā ezerā Kārlis izmēģina savu veiksmi makšķerēšanā. Tikmēr var laiski pagulēt, apskatīt apkārtni, izbaudīt mieru un arī zilajās debesīs esošo sauli.

Turpinājumā sākas jau īstais pārgājiens, jo jānogriežas uz mazu taciņu, kas vairāk ir tāds ceļš pa akmeņiem. Ceļš ir stiepts jēdziens, jo vairāk var redzēt ik pa laikam kaut kur novietotos, iekrāsotos akmeņus, kas rāda, ka ejat pareizi. Pa akmeņiem pašiem jāizvēlas sava, labākā taka. Nav jau arī zāle vai kas tamlīdzīgs, kur to taku varētu iemīt.

Uz vienas no upēm arī redzam dīvainu dambi. Varbūt tas ražo elektrību vai ko tādu, taču pirms dambja esošā upe pēc dambja vairs nav redzama. Ir tikai tādas izskalotu akmeņu paliekas, kas norāda, ka kādreiz šeit ir bijusi upe.

Sasniedzam vēl vienu, mazāku ezeru, kur sakām Kārlim, lai vēl pamēģina pamakšķerēt. Laikam šajā vietā barība ir mazāk un ezers mazāks, jo jau pēc trešā metiena ir pieķērusies ne pārāk liela forele. Tomēr ēst gribas un skaidrs, ka pārtikas krājumus labāk ir papildināt tad, kad ir iespēja, nevis cerēt, ka tos izdosies papildināt vēlāk. Kamēr Kārlis vēl makšķerē, kopā ar Gati apstaigājam apkārtni. Izdodas arī atrast pirmo brieža ragu. Var redzēt, ka viss briedis te kādreiz ir palicis, jo tuvākā apkārtnē var redzēt arī citus kaulus.

Pirmā trofeja ir atrasta! Atliek to nest līdzi un palielināt somas svaru, lai iešana ir interesantāka.

Tikmēr Kārlis ir noķēris vēl divas līdzīga izmēra foreles. Skaidrs, ka vakarā būs zivju buljona zupa. Jā, vēl dažas mazākas foreles viņš ir atlaidis atpakaļ.

Līdz vakariņu vietai vēl kāds gabals ir jāiet, jo kartē ir atzīmēta mājiņa, kurā ir iespējams palikt. Tur blakus ir arī ezeri, kas kartē izskatās tā, ka tur arī kaut ko vēl varētu noķert.

Vispirms gan ir jāpievar vairāk kā simts metru kāpums pa vertikāli. Pēc tā ieraugām arī pirmo ziemeļbriedi. Izskatās paliels. Kārlis arī cer uz ziemeļbrieža nesto veiksmi un pamētā vizuli pa tur esošo, nelielo ezeriņu. Tomēr izskatās , ka ziemeļbriedis jau ir paspējis izbaidīt visas foreles.

Pirmajā naktsmītnē ierodamies diezgan vēlu (ja nebūtu gaišās naktis, tad būtu jau tumšs). Noliekam mantas un sākam taisīt vakariņas. Zivju zupa ir diezgan garšīga, lai gan kāds (šī vakara pavārs Kārlis) to ir uztaisījis arī pietiekami piparotu. Foreles garšo ļoti labi, lai arī ir tāda neliela mazuma piegarša. Turklāt, šī ir vienīgā mūsu nopietnā ēdienreize pirmajā dienā – jo ejam jau tikai pusi dienas un šī diena nav ietverta mūsu pārtikas aprēķinos.

Cik nu tas brīvais laiks vēlajā vakarā ir, to izmantoju apskatot apkārtnē esošās ainavas un izmantoju jauko vakaru, lai radītu dažas bildes. Tās patiešām izskatās ļoti forši, jo sarkanie mākoņi ar ezera formu veido tiešām jauku kompozīciju. Vienā no rakursiem ezers sāk atgādināt sirds formu un ar sarkano piekrāsu, tas ir ļoti jauki.

Pirmo nakti pavadīt mājiņā, aklimatizācijas nolūkos, ir patīkami. (Siltāk un mājīgāk, un mazāks darbs ar teltīm.) Ārā esošais laiks pa nakti nav diez ko draudzīgs, jo visu laiku pūš vējš un līst. (Mājiņa ir piestiprināta pie zemes ar dzelzs trosēm un naktī tās rada neomulīgu svilpojošu skaņu, kas tomēr nedaudz traucē izgulēties.)

Katterat stacija

Picture 1 of 14

Otrā diena

Rīts pārāk nepriecē. Lai arī lietus ir minimāls, un tas vairāk jūtams kā tāda miglas rasa, tomēr ir apmācies un saule nav redzama. Ārā valda spēcīgs vējš. Varam teikt, ka ir jau pirmais pārbaudījums – iet pa spēcīgu vēju, ko papildina miglas lietus. Žēl, ka ārā nav saules, jo tas neļauj izbaudīt tik labi esošo dabu, kā arī uzņemt krāšņas bildes.

Izejot no mājiņas satiekam arī vientuļo norvēģu pensionāru, kas dodas pretējā virzienā. Izskatās pēc kārtīgi old-school dabas mīļotāja. Mugurā riktīgi liela soma, pie kā piestiprināti dažāds, ne tik moderns, ekipējums. Kā redzams sirms vecums šeit netraucē arī vienatnē baudīt dabu, arī skarbākos laikapstākļos.

Drīz arī ejam garām pirmajai kalnu pludmalei ar baltām smiltīm. Izskatās interesanti, kad ezera krastā ir tāds mazs pleķītis pludmales, bet apkārt plešas kalni. Kā nosmejam, ja patiešām ir vēlme nopeldēties, tad to ir iespējams izdarīt elegantā pludmalē, ko papildina vareni auksts kalnu ūdens. (Un arī atvēsinošs vējš, kas ātri izžāvē matus).

Kad ej pa apmākušos laiku, tad arī tas viss kļūst vairāk tāds iekšējs atslodzes pasākums, jo vairāk skaties zem kājām un domā savas domas. (Citiem jau tas, protams, var būt psiholoģisks pārbaudījums.) Lai arī, ik pa laikam tālumā var ieraudzīt vietas, kur spīd saule. Tas izskatās smuki un priecē dvēseli.

Dodoties lejā uz nākamo ieleju, ieraugām arī visai palielu briežu baru. Var redzēt, ka ielejās aug vairāk zāles, jo tur briežiem patīk labāk ganīties. Ir arī omulīgāk, jo var atrast aizvēju un paslēpties no spēcīgā vēja. Lai arī šķietami briežu bars mierīgi guļ un neliekas zinis, kas notiek apkārt, tomēr viens no visa bara staigā apkārt ēzdams un uzmana – vai tik apkārt neredz tuvojošās briesmas.

Tālākā dienas daļa jau ir vienkārša –jāiet gar ielejā esošā ezera krastu un jābauda pretējā krastā esošais skats. Tāda kārtīga ieleja starp diviem kalniem, ko piepildījis ezers. Oficiāli gan kartē šeit nav atzīmēta taka, taču vieta ir visai skaista un arī ceļš ir visai labs. Turklāt, oficiālu taku neesamība līdz šim nekad nav bijis apgrūtinājums, lai kaut kur nedotos, ja to atļauj ceļš.

No kalna arī nemitīgi ezerā ietek dažādi strautiņi. Dažās vietās gan tie ir nedaudz pārpurvojušies. Vienā no tādām purvainajām vietām, atrodam kārtīgu lāceņu vietu, kur ir, ne tikai daudz lācenes, bet tās ir arī gatavas, jo tur bieži iespīd saule no pretējās ielejas malas.

Apbrīnojam ezera otrā krastā esošo skaisto kalnu, kuru klāj sniegotā ledus cepure. Sniegoti kalni vienmēr ir nedaudz maģiski. Var arī labi redzēt kā no tā iztek strautiņi un upītes, kas ietek kalna ezerā vai vietām vienkārši iznīkst akmeņos.

Ņemot vērā, ka ir diezgan spēcīgs vējš, tad arī pusdienlaiks ievelkas un taisām tās tikai tad, kad gandrīz jau esam nogājuši visu ieleju (kilometri un laiks šādos brīžos pazūd, ej kamēr vari, vai arī ir jauka vieta pusdienām). Ap šo laiku jau ir parādījies izsalkums un vēlme nedaudz paēst. Ir arī diezgan pavēls, varētu būt ap 16 vakarā. Izdodas atrast nelielu aizvēju, lai var uztaisīt pusdienas un nedaudz atpūsties. (Pa vidu jau arī esam atpūtušies – Kārlis pāris vietās mēģināja makšķerēt, kamēr mēs varējām pagulēt un atvilkt elpu. Gatis gan vienu reizi gāja palīgā Kārlim, lai atbrīvotu akmeņos iesprūdušo vizuli, un dabūja pabradāt pa auksto ūdeni.)

Pēc pusdienām atliek uzkāpt vēl divsimt metrus pa vertikāli, lai tiktu pie ezera, kur esam ieplānojuši palikt pa nakti. Pa ceļam ir arī pirmais sniegs sasniedzamā attālumā. Kārlim tas sagādā visvairāk prieka, jo mēs jau iepriekš esam redzējuši sniegu vasaras vidū (pirmo reizi, kad to redzēju, tad arī bija tāds dīvains prieks un sajūsma). Sniegu augustā reti nākas redzēt.

Pikoties gan īsti nesanāk, jo sniegs ir ciets un drīzāk no tā var atlauzt kādu gabalu, ar ko mest, ne uztaisīt klasisku sniega piku.

Pēc neilga laika sasniedzam arī vēlamo nakšņošanas vietu, kas ir tikai pārsimts metrus tālāk – ar skatu uz ezeru. Lai arī laiks vakarā ir nedaudz uzlabojies, tomēr vējš ir jūtams. Kādu laiku apskatām alternatīvas, lai būtu līdzena telts vieta un aizvējš, izvēlamies daļēju kompromisu, kur uzsvars tiek likts uz aizvēju. Atliek vien atpūsties un gatavoties nākamās dienas piedzīvojumam. Tas solās būt interesants, jo paredzēts iet pa ledu un pievarēt relatīvi augstu pāreju. Nav īsti skaidrs kā būs, jo mums līdzi nav nekāds speciāls ekipējums šādam pasākumam. Arī ar iepriekšēju pieredzi lepoties īsti nevaram.

Naktsmītne

Picture 1 of 16

Trešā diena

Rīts ir patīkams – ārā spīd saule, ir silts un svarīgi, ka naktī ir sanācis labi izgulēties! Paēdam brokastis un esam gatavi uzsākt trešās dienas pārgājienu.

Dienas maršruta iesākums ir labs, lai arī sākotnēji ir jāpaiet nedaudz uz atpakaļ, lai šķērsotu upi, tomēr tālāk ir viegls iešanas posms gar ezeru, pirms sākas ceļš augšup uz pāreju. Pie ezera sastopam arī kārtējo mazo pludmali, kur tiek uztaisīta neliela fotosesija, kā arī atpūta, lai izbaudītu skatu.

Drīz vien esam jau apgājuši apkārt ezeram un sākas ceļš augšup. Necerēti, bet tas liekas diezgan viegls (relatīvi viegls). Lai arī soma sver diezgan daudz, tomēr ar pāris dienām ir pieticis, lai ieietu ritmā un sasniegtu normālu kondīciju. Iešanas slīpums arī ir tāds vidējs, jo tas ir apmēram 55 grādu kāpums.

Lēnām virzoties augšup, var vērot kā lejā esošā ezera ieleju piepilda mākoņi. Lēnām un mierīgi mākoņi ieplūst ielejā un pārklāj ezeru. Līdz vienā brīdī ezers tiek pilnībā pārklāts ar mākoņiem un zem mums ir palicis tikai bezgalīgais mākoņu slānis.

Ņemot vērā, ka ūdens sev parasti izlauž labu ceļu lejup, tad arī gar upi ir labi virzīties augšup. Var labi redzēt, ka upe iztek no augšā esošā ledāja, jo upes ūdens sevī ieskalo no ledāja kūstošos dubļus, kas piešķir pelēcīgu ūdens nokrāsu.

Pēc pamatīga kāpuma augšup esam sasnieguši kārotu atskaites punktu ledāja pakājē. Varam uztaisīt nelielu pauzi, lai atvilktu elpu un iestiprinātos, kas šoreiz sevī ietver latviešu klasisko rupjmaizi ar speķi. Lai arī tā ir pārtika, kas sver visai daudz, tomēr tā arī dod pamatīgu spēku iet tālāk.

Pauze nedaudz ievelkas, jo pārtop par nelielu fotosesiju un pastaigu pa blakus esošo ledāja pakāji. Sākumā uzlienu upes otrā pusē esošajā smilšu saskalojumiem (vairāk dubļu saskalojumā, jo zābaki ātri ar tiem aplīp). Tur gan var atrast arī dažādus interesantus akmeņus – pārsvarā jau kalnu kristālu izskatā, kas man ļoti patīk. Pirmie soļi pa ledāju gan ir nedaudz pārsteidzoši, jo, pārvietošanās pa ledāju ir viegla un kājas nemaz neslīd.

Pēc atpūtas un nelielas pastaigāšanas pa ledāju bijām gatavi turpināt ceļu. Ceļš pāri ledājam izrādījās vieglāks nekā sākotnēji domāts – viss līdzens, neslīd un atliek tikai iet.

Vēl ieraugot izkusušo ledus alu, bija skaidrs, ka tur vajag ielīst un nobildēties – tas gan izvērtās par pasākumu, ka katra nākamā bilde tiek uzņemta tālāk par iepriekšējo un Kārlis jau sāka stāstīt, ka varbūt dziļāk tomēr nevajag līst. Lai arī tur viss izskatījās diezgan droši.

Ejot pa ledāju, pārsteidz dzidrā ūdens strautiņi. Ko papildina ūdens garša – pārsteidzoši laba un daudz garšīgāka par veikalā nopērkamajiem. Lai arī tas kūst un tek pa ledāju, tad tajā ieskatoties varēja tik labi redzēt cauri. Ūdens dzidrums man bija pārsteidzošs, taču brīdi vēlāk tas atšķaidās ar dubļiem un kļuva necaurspīdīgs.

Sasniedzot pārejas augstāko punktu bija arī smuks skats ar tur esošo ezeriņu – kā smējāmies – ideāla vieta ledus peldei. Ievērtējām arī nelielu putniņu, kas bija izvēlējies ezerā esošo ledus gabalu atpūtai. Kārlis izdomāja, ka vajadzētu pabaidīt. (Mums tāds lokālais joks – ka pārtika 10 dienām var arī nepietikt, tad nu vajag domāt kā to papildināt).

Labākais bija tas, ka akmenim nokrītot kādus 10 cm no putniņa, tas pat īsti nepakustējās. Kaut kādā ziņā apbrīnojami, ka šādos apstākļos tie cenšas saglabāt iekšējos resursus un kustēties iespējami maz.

Ceļš pa sniegu iet ātrāk nekā ceļš pa akmeņiem, tad parasti izvēlamies šādu iespēju. Lai arī šoreiz Gatim bija neliels pārsteigums, bet mums neliela smieklu deva. Viss jau beidzās labi, bet skats labs, kad Gatis uzkāpj uz sniega, sāk it kā iet, bet pēkšņi ar visu sniegu atrodas metru zemāk.

Tālāk jau seko ceļš lejup un dažādu akmeņu (kalnu kristālu vākšana). Šī laikam bija vieta, kur redzēju ļoti, ļoti daudz un dažādus kalna kristālus. Gan lielākus, gan mazākus. Lai gan protams, lielākā daļa no tiem bija jau saplaisājuši un tas lielums bija tāds mānīgs. Šai laikā somas svars tika palielināts vismaz par kādiem 2 kg. Attaisnojumam varu teikt, ka akmeņi izskatījās forši un kalna kristālus iepriekš nebija īsti sanācis atrast, vismaz tādos apmēros.

Pie pusdienām vēl nodarbojos ar svara samazināšanu. Tur bija daudz kristāli, kas ir diezgan palieli izmērā, bet satur daudz mazus, tad nu tos saskaldot var tikt pie viengabalainākiem kristāliem, kam nav papildus svars ar saplaisājušiem kristāliņiem. Process bija tāds īpatnējs, nedaudz sāpīgāks pirkstiem, jo tie kristāli pēc saskaldīšanas ir visai asi. Vismaz soma nekļuva nesaprātīgi smagāka, bet tikai nedaudz, lai to varētu vēl normāli panest.

Kāpjot lejā, uz otrā pusē esošo ieleju, lēnām sāka pārsteigt dažādi skati. Pirmais no tiem bija – pārsteidzoši zaļā zāle/sūnas. Tāda riktīgi spilgti zaļa. Diezgan dīvains skats.

Ieleju gan pa šo laiku sāka piepildīt migla, kas nedaudz ierobežoja redzamību, tomēr tāpat šo to smuku varēja ieraudzīt. Ja blakus ir pārsimts metrus augsta klints, no kuras veļas zemē ūdens, tad ik pa brīdi migla to nedaudz atsedz un tas izskatās nedaudz sirreāli. Papildus noskaņu piedod lejā, pļavā sakritušie akmeņi. Kā pasakās, kur cilvēki ir pārvērsti par akmeņiem un tie, kā karavīri, izvietojušies pļavā, lai kaut ko sagaidītu.

Ne tik pozitīvais faktors gan bija tas, ka līdz ar miglas iestāšanos kļuva diezgan vēss. Ko vēl papildināja vējš. Kārlis vēl nedaudz gribēja pamakšķerēt tur plūstošajā upē, kamēr mēs mēģinājām atrast aizvēju, lai pārāk nenosaltu. Tādam vēsumam īsti nebijām sagatavojušies, diemžēl.

Tālāk gan seko viens no pārsteidzošākajiem skatiem, ko nācās redzēt. Tu pārbrien pāri uzkalniņam, kas atdala tālāk esošo ezeru un pēkšņi attopies tādā – sirreālā pludmalē. Un ir tāds – wow. Tikko taču bija ledāji, kalni un klintis – a te pludmale ar baltām smiltīm. Un tāda pamatīga pludmale.

Pārāk daudz nedomājām – skaidrs, ka te var arī pārlaist nakti – kur gan vēl būs iespēja kempot pludmalē, kalnos.

Telts vietas gan ierīkojām vairāk tādā kā grāvī, jo pludmale bija vai nu nelīdzena, vai arī pūta pietiekami spēcīgs vējš. Aizvējā gulēt tomēr foršāk. Turklāt, aizvējā var uztaisīt arī ugunskuru.

Ja paskatās apkārt, tad liekas, ka vispār nav nekā, no kā uztaisīt ugunskuru, bet tajā pašā laikā ir kaut kāds čujs, poņa un ņuhs, kas ļauj sakurināt ugunskuru. Nedaudz pastaigājot tika salasīti kaut kādi bambusa kāti, lielāki koka gabali, kas izskaloti ezera krastā. Blakus vēl auga tādi mazi krūmiņi, kam patiesībā bija pietiekami daudz nokaltušie atzari – pateicoties tam, ka ziemeļbriežiem gribas ēst un ēdienkarte ir visai ierobežota.

Kārlis vēl mēģināja sagādāt vakariņas un kaut ko noķert blakus esošajā ezerā un tajā ietekošajās upēs, bet arī šoreiz zivis bija viltīgākas.

Pāri upei

Picture 1 of 17

Ceturtā diena

Rīts sākās pozitīvi, jo varējām apskatīt apkārt esošos skatus bez mākoņiem. Izskatījās jau ļoti smuki.

Tālāk ejot arī pamanījām, ka arī ziemeļbriežiem patīk pludmale. Lai arī vakar vakarā nevienu nebijām redzējuši, tagad pludmalē mierīgi gozējās veseli trīs. Tā nu ir – ja jau ir iespēja pasauļoties, tad to izmanto pat ziemeļbrieži.

Tālāk jau mierīgi varēja iet un apbrīnot apkārt esošo skatu. Ezera klātbūtne tikai to uzlaboja.

Jau otrā pusē ezeram Kārlis atkal domāja pamēģināt laimi ar zivīm, kamēr mēs varējām mierīgi atpūsties, baudīt skatus un vērot ziemeļbriežu pārvietošanos. Mūsu izvēlētā atpūtas vieta bija tieši blakus ziemeļbriežu pārvietošanās maršrutam. Tad nu varēja redzēt kā tie staigā turpu-šurpu. Lai gan necik droši tie nebija – ieraugot cilvēkus, tie sāka pārvietoties ātrāk un arī mainīt savu maršrutu.

Pusdienās tika sasniegta arī civilizācija. Man gan tas neko daudz nemainīja, jo telefonu līdzi neņēmu, bet abi kolēģi gan izmantoja nelielo sakaru pārklājumu, lai sazinātos. Kā nekā tuvākās pāris dienas tas atkal būs neiespējami.

Drīz arī sasniedzām savu civilizētāko pārgājiena daļu, jo dažus kilometrus nācās iet pa ceļu. Gan jau varējām brist pa brikšņiem, tomēr ceļš tajā brīdī izskatījās nedaudz saistošāk.

Pa ceļam arī saņēmām piedāvājumu no vietējā norvēģa, ka viņš mūs var aizvest pa šo ceļu uz priekšu. Lai arī tad viņam vajadzētu apgriezties un mūs pavest, jo pats jau brauca mājās. Ilgi gan nedomājām, lai noraidītu labo piedāvājumu. Būtu jau muļķīgi – ja gandrīz visu ceļu veicām kājām, izņemot 2-3 km, ko mūs laipni aizveda.

Pēc tam gan pa ceļam par to pasmējāmies un paironizējām, ka Kārli ar visām somām jau varēja arī aizvest, viņš citādāk sāka sūdzēties, ka nedaudz sāp kājas.

Drīz arī pievarējām ne tik interesanto ceļa posmu un atkal nokļuvām uz bezceļa. Skaidrs, ka diži tālāk iet arī negribējās, visu dienu jau bija iets. Arī blakus esošā upe izskatījās diezgan forša, lai būtu cerības, ka tajā var noķert arī kādu foreli. Tā nu vēl gabalu pagājām un sapratām, ka ir laba, līdzena vieta, lai taisītu nometni.

Šī bija arī viena no retajām vietām pārgājiena laikā, kur vilkām nost zābakus, lai ietu pāri upei. Jā, tilts nebija (tur vispār nebija tāda iezīmētā taka), bet nu ūdens arī nebija pārāk vēss vai dziļš, lai to nevarētu pievarēt.

Pa vidu vēl uztaisījām vakariņas. Nedaudz tika pamētāts arī vizulis, lai arī ne pārāk rezultatīvi. Vienīgais trūkums gan bija tas, ka upes otrā krastā kāda ģimene bija izdomājusi kempot, tad nu nebija tāds absolūtais miers un sajūta, ka apkārt neviens nav.

Izmantojām iespēju iestiprināties ar vitamīniem – auga mellenes un lācenes. Cik nu daudz tās uzēdīsi, ja pašam tas viss ir arī jālasa. Lai gan vienā brīdī Gatis pasauc un jautā – vai šī sēne ir ēdama – paskatos, viss kārtībā – izskatās pēc apšu bekas. Lai gan var redzēt, ka saulē tās galviņa nav īsti tāda oranžīgi sarkana kā pie mums, bet vairāk tādi balti sarkanīga.

Sēnēm jau arī laba lieta – parasti aug kopā. Tad nu laiku velti neizniekojām, bet tuvējā apkārtnē meklējām vēl sēnes un beigās sanāca normāls guvums no apšu bekām. Katrā ziņā bija skaidrs, ko mēs šovakar ēdīsim vakariņās. Apšu beku zupa bija garšīga.

Ap šo brīdi jau mani arī sāka interesēt makšķerēšana – jo nebija skaidrs, vai zivis te tiešām ir tik grūti noķert vai kolēģim kaut kā tas nepadodas. Interese gan relatīvi ātri apsīka, jo vizulis ātri ieķeras upes gultnē esošajos akmeņos. Un nav patīkami, ja ir jābrien pa aukstu ūdeni, lai to dabūtu ārā. Tā ka šāda makšķerēšana laikam nav man.

Tā nu diena veiksmīgi tika noslēgta un varēja doties gulēt, lai nākamajā dienā atkal būtu spēks, iet, iet un iet.

Kalns bez aizsega

Picture 1 of 12

Piektā diena

Šīs dienas pirmā daļa viennozīmīgi bija viena no siltākajām visā pārgājiena laikā. Pa ceļam pat pamanījos uzvilkt šortus. Lai arī pirmā daļa ar nekādiem pārsteidzošiem skatiem nepriecēja. Vismaz priecēja ar sauli.

Jau drīz pēc iziešanas ceļa malā ieraudzījām apšu bekas – skaidrs, ka ēdiens ir jāņem tad, kad tas ir, nevis jācer, ka gan jau vēl būs – tā nu arī daudz nedomājām, bet sākām tās lasīt. Kārlis arī notīrīja un sagrieza, lai aizņem mazāk vietas un vēlāk tās uzreiz var ņemt un gatavot. Salasījām gan diezgan daudz. Katliņš bija pilns, un arī savā ēdam traukā saliku vēl nedaudz.

Iešana gan bija ļoti vienkārša – ceļš līdzens, saule spīd, pat varētu teikt, ka ir nedaudz karst. Apkārt viss zaļš – pat netipiski līdzens. Varēja arī redzēt, ka esam uz populārāka ceļa, jo cilvēkus varēja sastapt daudz vairāk. Bija gan tādi, kas iet vienā virzienā ar mums, gan tādi, kas nāk pretim.

Nogurums arī uzkrājās – īpaši ne tik pieredzējušajam Kārlim. Jau vēlā pēcpusdienā, kad piemetāmies atpūsties pēc upes šķērsošanas pa tilta – Kārlis pat vienkārši negribēja makšķerēt.

Šai brīdī laikam biju visvairāk vīlies, ka viņš to negrib darīt, jo apskatot ar aci upi – tajā varēja redzēt mazās foreles. Tā ka redzi – zivis ir, ja nevari izvilkt, tad skaidrs, kas par problēmu. A Kārlis tā piekusis, ka īsti pat negrib pamēģināt kaut ko izvilkt.

Neko – nedaudz atpūtas un ejam tālāk – man jau liekas, ka vieta piemērota, lai paēstu, bet nu kolēģi vēl grib paiet. Nu labi. Uzēdam kaut ko no saldumiem un citām rezervēm, tad turpinām ceļu.

Tā nu vēl pēc dažiem kilometriem esam sasnieguši ezera galu, kas nozīmē, ka tūlīt arī šķērsosim robežu un ieiesim blakus esošajā Zviedrijā. Ezere galā gan beidzot ir nopelnītās pusdienas (vairāk jau launags vai agrās vakariņas, jo pulkstenis jau ir stipri pāri pusdienlaikam un tuvāk vakaram). Mierīgi sašmorējam sēnes, baudām pludmali un skatu pāri ezeram. Tāda forša vieta – pludmale, kalni ar sniegu, blakus tek upe.

Es jau būtu bijis gatavs šeit arī kempot, bet nu Gatis saka, ka vēl vajadzētu iet, lai iekļautos plānā. Nu neko, ja jāiet, tad jāiet. Ieturējušies esam – varam turpināt ceļu.

Tas gan vairāk nav tik labs – jo jāsāk kāpt augšup kalnā. Vismaz labi, ka vakari un naktis šeit ir gaišas, jo tas atvieglo iešanu. Tā nu tikai kāpjam augšup un virzāmies uz priekšu.

Zviedrijā gan paralēli iešanas takai ir sazīmētas arī dzelzceļa sliedes – slēpošanas trases ziemai. Bieži tās iet diezgan tuvu iešanas takām, taču reizēm attālinās, jo ziemā jau var slēpot arī tur, kur vasarā paiet īsti nevar. Vienīgi tās dzelzceļa zīme nedaudz mazina estētisko baudījumu.

Pēc pirmā kāpuma pievarēšanas gan atkal sāk gribēties ēst. Nu jā, var just, ka gaļa pusdienās nav bijusi. Skaidrs, ka bez papildus enerģijas būs grūti – tā nu ierosinu sadalīt marcipānu. Pēc nelielas iestiprināšanās arī parādās papildus enerģija un var turpināt ceļu.

Tas gan nav diez ko labs, jo atkal ir jāpievar pārsimts metru kāpums, turklāt visai stāvs. Pēc kartes arī īsti nav saprotams vai pēc tam būs daudz iespējas kempošanai. Bet jāiet ir.

Sasniedzam pāreju, mana pašsajūta ir uzlabojusies un varētu iet vēl un vēl. (Var just, ka tikko esmu kaut ko apēdis.) Gatis gan vairāk nejūtas tik labi un saka, ka labāk būtu drīz iet gulēt. Viņam slodze uz papēžiem ir pietiekami liela, lai tos varētu sākt just. Iešana pa akmeņiem jau tomēr ir citādāka, kā iešana pa mežu. Ja uz katru soli jūti papēdi, tad iešana nav tik forša.

Pārejas virspusē man kaut kā negribas gulēt, jo vējš atkal ir pieņēmies spēkā un tur nav aizvējš. Skaidrs, ka nakts varētu būt visai vēsa un papildus vējš to padarītu tikai vēsāku.

Tā nu nolemjam, ka var paiet vēl kādu gabalu un nebūt pārāk izvēlīgi, lai meklētu kempošanas vietu – derēs arī ne pārāk līdzenas. (Nu mans izvēlīgums labāk ir gulēt slīpumā nekā vēsumā.) Vēl pēc laika tādu arī atrodam – lai arī uz priekšu izskatās, ka ir līdzens, tomēr izskats ir maldīgs – tur no kalna tek upes, kas veido līdzenu virsmu, taču mitru. Pārāk mitru, lai gulētu.

Vakariņās ieturamies ar sēnēm, kam tiek piemaisītas nūdeles. Njā, šai brīdi gan arī ir skaidrs, ka sēnes kādu laiku vairāk negribēsies ēst. Cik tad var!

Pa vidu vēl tiek pavērota vakara ainava – vienā pusē var redzēt sauli, taču nedaudz citā vietā ir vēl mākoņos redzama saules atblāzma. Izskatās diezgan īpatnēji.

Ievācam pusdienas

Picture 1 of 12

Sestā diena

Esam labi izgulējušies – cik nu labi tas ir iespējams, ja pūš vējš, nav līdzena vieta un to papildina vēsums. Šodien plānā ir beidzot sasniegt Kungsleden taku. Pirms tam vēl ir viena kalnu pāreja. Nekas tāds liels jau nav, bet arī 200 metri pa vertikāli tomēr ir jāpievar. Sanāk arī kādu gabalu pa horizontāli noiet.

Ja no paša rīta vēl ir saulains, var redzēt kādu ziemeļbriedi, tad sākot kāpt augšup pazūd saule un to nomaina mākoņi un lietus.

Nekas tāds, kas varētu traucēt iet – protams, ir mazāk smuki skati, ko var apbrīnot. Iet vajag uzmanīgāk, jo lietus laikā akmeņiem ir tendencei kļūt slidenākiem.

Ir arī pirmā ekipējuma pārbaude – cik ļoti tad esošai ekipējums būs piemērots lietum. Ja somu un augšdaļu nosedz pončo, kurš nelaiž cauri ūdeni, tad ar kājām ir nedaudz sliktāk, jo soft-shell bikses ātri paliek slapjas. Ja zābaki no ārpuses ūdeni tur ļoti labi, tad ir problēma ar to, ka bikses paliek slapjas, tālāk zeķes un tālāk ūdens satek iekšā zābakā.

Bet veiksmīgi pievaram pāreju, lietu un esam jau otrā pusē, kur ir ieleja ar Kungsleden taku. Ir arī pieskaņots laiks, ka uzspīd nedaudz saule, tāpēc var apžāvēt apģērbu un pārvilkt slapjākās lietas.

Pa ceļam vēl Gatim tapa seksīgā fotosesija – uz takas atradām pamestas saulesbrilles. Tad nu bijām labi un paņēmām, lai jau nemētājas un nepiemēslo dabu. Pie reizes uztaisījām fotosesiju.

Pēc nelielas iešanas sasniedzām arī pirmo, nopietno apmetnes māju uz takas. Bija gan helikoptera nosēšanās laukums, gan arī veikals un civilizēta tualete. Neko daudz gan no tā visa neizmantojām, tik nedaudz atpūtāmies un devāmies tālāk ceļā.

Uzreiz varēja pamanīt, ka esam tikuši uz lielceļa, jo bieži bija izmītas divas takas paralēli, reti bija brīži, kad paskatoties uz priekšu vai aizmuguri var baudīt pilnīgu vientulību. Arī iešana kļuva daudz vieglāka un ātrāka, jo taka principā visu laiku līdzena, kā arī nekādi akmeņi netraucē. Slapjākajās vietās sataisītas laipas un tiltiņi.

Kā saka – vienkārši atliek tikai turēt tempu un iet. Jā, ir jau arī smuki, bet pēc vairākām dienām gandrīz absolūtā vientulībā šīs izskatās jau pēc lielceļa un burzmas, kas nedaudz mazina neskarto dabu.

Vakarā atrodam normālu vietu teltīm. Relatīvi netālu no upes – izskatās, ka nu tur vajadzētu būt arī zivīm. Apkārt lido kaijas, vienā brīdī arī izskatījās, ka bija pat piecas kaijas vienā vietā. Kārlim gan veiksme nesmaidīja.

Kārtējo reizi pamanījāmies uzkurināt ugunskuru vietā, kur nav koki. Upe jau laba – tieši tur esošajā līkumā bija saskalojusi daudz derīgus materiālus kurināšanai. Pie reizes arī tapa viena no retajā kolektīvajām bildēm.

Vakarā gan palika nenormāli vēss, kas solīja, ka nakts nebūs visai silta un labi izgulēties būs grūtāk.

Dzelzceļš

Picture 1 of 8

Septītā diena

Rīts sākās visai interesanti. Vēsumā jau labi nepagulēsi. Paklausos, Gatis blakus gan ir labi iemidzis, nedaudz arī krāc. Nu neko, atliek vien gulēt – ārā tāpat līst lietus.

Tad atskan smiekli no blakus esošās telts.

-       Kas ir, ko smejies?

-       Ai, man te telts pludo.

-       ?

-       Nu man te pludo, a blakus kāds mierīgi krāc.

Skaidrs, ka šāda diskusija pamodināja arī gulošo Gati. Skaidrs, ka mums nekas nepludo, ārā līst, nāk miegs un varētu mierīgi vēl pagulēt. Neiekrītam arī uz provokāciju – iešu pie jums gulēt, jo te slapjš – mierīgi sakām, ka var tā darīt, nav jau daudz vietas, bet gan jau sarūmēsimies.

Vēl pēc kāda laika ir skaidrs, ka Kārlis tomēr jau vāc kopā mantas un sagaida, ka arī mēs rīkosimies līdzīgi. Pagulēt jau vairāk nevarēs.

Tā kā telts no divām daļām, tad arī lēnām sākam pakoties tā, lai visu iekšā sakrāmētu un beigās atliktu tikai novākt ārpusi, salikt telti un iet. Pa vidu gan plānu atvieglo lietus. Šajā gadījumā lietus neesamība. Visu savācam un sākam iet – netipiski agri – ap kādiem 7 no rīta.

Pēc stundas gan taisām pauzi. Ārā spīd smuka saule, un telts jāpažāvē. Kārlis gan žāvēja arī dažas citas mantas. Lai gan skaidrs – ja ārā ir nolijis vairāk par 1cm, tad tik daudz telts tomēr nespēj turēt un sāk laist iekšā ūdeni.

(Novērojums par ūdens daudzumu balstīts uz katliņu, kurš palika ārā un bija apmēram tik daudz pielijis. Katrā ziņā šajā brīdī biju priecīgs, ka trekingam pa El Cocuy paņēmu esošo telti. Kolēģis piedāvāja ņemt to, kura nespēja izturēt 1cm. Tad tas tiešām būtu bijis pārāk mitrs pārgājiens :D )

Pēc mantu izžāvēšanas gan atkal sāk nedaudz smidzināt. Pagaidām gan tikai nedaudz.

Esam arī vienojušies, ka nav jēga iet pa lielceļu, bet kartē ir iezīmētas mazākas takas, kur var izmest līkumu. Apskatot laika grafiku, saprotam, ka mierīgi varam iet pa tām, jo tas tomēr varētu būt foršāk. Turklāt, pa lielceļu pārvietojamies stipri ātrāk nekā plānots.

Jāsaka, tas tiešām ir arī foršāk – ceļš faktiski nav. Ir tikai daudz akmeņi – vai nu starp kuriem vai pa kuriem ir jāiet. Jāuztur arī modrība, jo nedaudz smidzina un kritiens uz akmeņiem nekad nav patīkams. Tomēr smidzina tikai nedaudz un iešanu tas pārāk neapgrūtina.

Pa ceļam ir arī tāds foršs skats – vēl nedaudz smidzina, sākam iet pa sniegu un tad pēkšņi uzspīd saule. Tik izteikti var redzēt lietus piles. Paspēju to iemūžināt un atliek doties tālāk.

Otrā pusē kalnam mūs sagaida kārtējā foršā ainava. Tāds klasisks kalna ezers, kura krastā laiski guļ daži ziemeļbrieži. Ceļš līdz ezeram gan nav tik foršs. Jāiet ir uz leju pa diezgan stāvu akmeņu nogāzi. Nekas pārāk traks jau nav – bet jāietur ir lēnāks temps un jāsaprot, ka šeit nevajag nekur steigties.

Pie ezera arī uztaisām pusdienu pauzi. Pavērojam ainavu, vēl var nedaudz redzēt arī ledāju, kam nesen gājām garām.

Pusdienu pārtraukums ir atnesis arī patīkamu sauli un ārā ir kļuvis visai silts. Pa ceļam vēl var pavērot kā tālāk aiznirst ieleja, pa kuru tek upe no ledāja, kas apvienojas ar vēl vienu upi. Tāda ļoti smuka ieleja, pat uztaisām nelieli pauzi – vienkārši pasēžam zālē, pavērojam skatu, pabaudām sauli un atpūšamies.

Ja pārgājiena sākumā Kārlis skeptiski izteicās, ka nu – vai tik mēs viņu kaut kur neatstāšot, neievedīšot un viņš atgriezīsies dzīvs, tad šajā brīdī sākām uztraukties mēs, jo vairāk izskatījās, ka viņš gribētu uztaisīt vītolingu – triku ar neparedzamām sekām, kur vaina tiek novelta uz mums.

Lēnām gan atkal savilkās mākoņi un saule pazuda. Bet pozitīvi, ka nelija lietus un varējām turpināt ceļu bez pončo vilkšanas.

Arī upju šķērsošana bija relatīvi vienkārša – ja zābaki ir pāri potītei un labi tur ūdeni – tad nav jāuztraucas, ka nu būs jāvelk nost apavi un jāiet pāri ledusaukstam ūdenim – vairāk paskaties, vai ir ceļš, kur ūdens nav pāri potītei un mierīgi ej pāri. Šī ir lieta, kur ļoti labi novērtē ūdensizturīgus apavus.

Tā nu arī šķērsojām šādu upi, kur gan bija tuvu kritiskai potītes robežai, bet nu pāriet tomēr varēja. Drīz arī sastapām tēvu ar meitu, kas gāja pretējā virzienā. Viņš stāsta, ka nu kaut kur ūdens esot diezgan daudz un esot grūtāk šķērsot. Jautā – vai uz priekšu ir viegli tikt pāri. Mēs savā starpā saskatāmies – padomājam – nu nekas traks nav – mēs veiksmīgi tikām pāri. Lai gan vēlāk nodomājām, ka viņi laikam tomēr būs vilkuši nost apavus.

Katrā ziņā bija interesanti redzēt arī daudzveidīgo ekipējumu, ar kādu gāja pretimnākošie cilvēki. Tur tiešām variācija bija ļoti plaša – ļoti labs un moderns ekipējums, viss satilpst somā, labi apavi. Līdz tādiem vienkāršākiem apaviem, parastu apģērbu, oldschool ekipējums, kas ir arī tādi vienkāršie guļamie matracīši, kas piestiprināti pie somas. Tāpat arī variēja ejamās takas – tie, kas neko daudz nenesa līdzi un pārsvarā gulēja pa ceļam esošajās mājiņās, vai tie, kas visu nesa līdzi un gulēja tikai pie dabas. Lai gan bija redzama tendence, ka diezgan daudzi telts vietas izvēlējās pie mājiņām – laikam tur tomēr pieejams viss vajadzīgais, kas atvieglo iešanu.

Lēnām gan arī iestājās nogurums, jo bija jau diezgan vēls un iešana bija sākusies ļoti agri. Kā saka – katrā brīdī ir limits cik var normāli noiet. Tad arī sākās joki par to, ka mūs Kārlis grib nodzīt, jo atpūtas pauzes negrib taisīt un vēl jau var paiet. Atpūtu neesam vēl nopelnījuši. Bet nu – tas viss tādā smieklīgi pozitīvā gaisotnē – o, beidzot mums ļauj atpūsties.

Pēc kartes arī sapratām, ka ir vēlams tikt atpakaļ līdz lielceļa takai, jo tur varētu būt piemērotas telts vietas un arī nedaudz siltāks, jo tas ir nedaudz zemāk ielejā.

Tur gan atkal gaidīja nākamais foršais posms – akmeņi, akmeņi, akmeņi. Kā jau minēju – tad tur iešana ir nedaudz atšķirīga, jo ir jāspēj sekot līdzi un plānot ceļu uz priekšu – katram solim ir jātrāpa uz stabila akmens, kā arī labāk ir iet nedaudz ātrāk, jo ejot lēnām rodas problēmas ar to, ka ir pārāk jātur līdzsvars, kamēr, ejot ātrāk, līdzsvaru dod kustība uz priekšu.

Pa ceļam satikām vēl vienu pretimnācēju, kam bija pavisam vienkāršs jautājums – tie akmeņi vēl ilgi būs? Aptuveni arī pateicām, cik ilgi tad vēl būs tā jāiet, bet nu savu ziņkārību pārlieku neizrādījām, jo tas jau neko neatvieglos, ja zināsi, ka vēl stunda būs jāiet pa šādu taku.

Vēl pēc kāda laika laikam sapratām arī iemeslu – kāpēc viņš tā jautāja, jo pretī, diezgan lēnā solī, virzījās divas jaunietes. Izskatījās, ka viņas ceļo ar kolēģi, ko satikām pirms kāda laika. Laikam viņiem taktika, ka tas aizies uz priekšu un atradīs normālu vietu, kur palikt.

Mums gan akmeņi lēnām sāka apnikt, jo bija jau ap astoņiem vakarā un 12 stundu iešana ar mugursomām, ar kāpumiem un kritumiem, tai skaitā pa akmeņiem, atstāj savu iespaidu. Turklāt, sāk nākt miegs, jo esam cēlušies ļoti agri.

Bet nu – ir arī sasniegta jaukā ieleja un atliek vien atrast puslīdz sakarīgu vietu telšu celtniecībai. Ap deviņiem vakarā esam sakarīgā vietā, bet neviens no mums nav pārāk aktīvs. Nogurums dara savu – taču kaut kā lēnām sagatavojam arī vakariņas, lai būtu spēks rītdien turpināt ceļu.

Apkārt staigā arī ziemeļbriežu bars, kur gandrīz visiem ir iespaidīgi ragi. Tādi lieli un masīvi. Forši pie vakariņām pavērot kā šādi eksemplāri ietur savas vakariņas.

Arī ar telts vietām neesam pārāk izvēlīgi – labāk gulēt nedaudz slīpumā un ar nedaudz akmeņiem zem teltīm, ne vēl mēģināt iet tālāk un atrast ko labāku. Blakus ir arī neliels dīķis, kur ceram, ka kolēģis varbūt kaut ko noķers. Ja jau dīķis mazs, tad vai nu zivis ir un tās ķersies, vai arī zivju nav un nekas nebūs.

Kamēr taisām teltis, tikmēr kolēģis pamētā, bet izskatās, ka zivis tomēr šajā dīķī nav. Pēc kārtīgas dienas varam doties gulēt, lai rītdien atkal ietu.

Rīta kalni

Picture 2 of 20

Astotā diena

Rīts atkal sākas ar to, ka Kārlis, no blakus esošās telts, mūs mēģina modināt. Šoreiz koleģiāli saprotam, ka vajag vēl pagulēt – lai arī abi dzirdam modināšanu, taču viltīgi klusējam. Ja iepriekšējā dienā esi cēlies pirms septiņiem un nogājis vairāk par 12h, tad gribas pagulēt, vai vismaz nedaudz pavāļāties guļammaisā uz matracīša. Vismaz no rīta paliek arī silts.

Vienā brīdī gan mūsu telts ieeja tiek attaisīta un Kārlis izskatās ļoti pārlaimīgs – beidzot makšķerēšana ir bijusi veiksmīga un brokastīs varēsim ēst suši. Zivs lielums izskatās normāls, būs arī ko ēst.

Labi, ka tiek attaisīta Gata puse (mums teltij ir divas ieejas – katram sava), jo tas nozīmē, ka sabildēt makšķernieku ar zivi, būs viņa pienākums. Vēl iedodu fotoaparātu, lai sanāk labākas bildes un izmantoju iespēju pagulēt.

Pēc brīža man arī nākas celties, jo cik tad ilgi varēs gulēt, ja pārējie jau sāk taisīties. Man arī tiek pienākums tikt galā ar zivs tīrīšanu un filēšanu. Pieņemam lēmumu –vienu zivs pusi apēdīsim ar rīsiem – kā suši, bet otru pusi, asakas un galvu novārīsim buljonā.

Suši bija ļoti garšīgs. Tāds maigs. Un arī svaigs. Vēl klāt nedaudz vasabi asumam. Šāda mirkļa dēļ bija vērts, ka Kārlis nes makšķeri (vairāk gan to nesa Gatis, kam bija ērti to piestiprināt pie somas) un ik pa laikam. Kas var būt labāks par šo!

Veicam arī nelielu sapulci par tālāko maršrutu. Esam apsteiguši laika plānu un pārtika pietiek vēl vairākām dienām. Negribas iet tikai pa lielceļu. Redzam, ka ir vēl viens visai interesants līkums, kas varētu mums patikt.

Protams, ka sākot iet sākam stāstīt Kārlim – ka gulēšana ir ļoti laba lieta un vajag no rīta ļaut pagulēt citiem, tā ir laba karma. Ja būtu taisījušies, tad paliktu bez zivs, jo tā tika noķerta pēc tam, kad neizdevās mūs uzmodināt.

Lielceļa aina gan ir labi jūtama – visos virzienos redz cilvēkus, daži iet kādu gabaliņu priekšā, daži aizmugurē. Uz brīdi jokojam, ka nu mums grupā ir 4 cilvēki, jo apdzenam vecāku pāri ar dēlu. Ņemot vērā, ka vecāki nes lielāko daļu ekipējuma, tad dēls iet ātrāk un seko mums, bet vecāki tikmēr nedaudz atpaliek. Ja būtu lieka pārtika, tad gan jau piedāvātu nākt ar mums.

Drīz arī pienāk ieleja, kurā esam nolēmuši griezt iekšā – tā kā neredzam taku, tad skaidrs, ka varam iet arī pa taisno uz to. Tāpat skaidrs, ka mums tur ir jānokļūst un apmaldīties nevar.

Taisnais maršruts ir populārs arī briežiem un ne tik populārs cilvēkiem – sākam atrast dažādus ziemeļbriežu ragus. Tos, kurus peles jau ir paspējušas apgrauzt, gan atstājam, bet pārējos nolemjam nest līdz takai, tur gan jau izšķirosim normālākos, ko ir vērts nest mājās.

Tā tas turpinās līdz brīdim, kad Kārlis atrod diezgan varenus ragus. Turklāt, tur mētājas abi ragi un pāris vienmēr izskatās foršāk. Viņš apsver iespēju nest vienu, bet abus kaut kā negrib – pārāk smagi un grib tik līdz galam.

Man jau ir skaidrs – ragi tādi forši un lieli – ir tikai jānes. Ejamais gabals vairs nav tik liels – faktiski viena pāreja, tālāk seko ceļš lejup un gandrīz tikai līdzenums. Ieplānots gan ir arī Zviedrijas augstākais kalns, bet tur kāpjot mantas mēs varēsim atstāt un, kāpjot lejā, atkal paņemt. Tik daudz jau es spēšu izturēt.

Kārlis vēl padomā un saka, ka laikam tomēr nemocīsies un nenesīs nevienu ragu. Rags ir tiešām paliels un arī nav diez ko viegls (mājās nosvēru un katrs svēra ap 2.5kg). Tad nu ir skaidrs, šādu iespēju vajag izmantot, un tikai jāņem abi, un jānes ārā. Gan jau tad varēs izdomāt, ko ar tiem darīt.

Skaidrs, ka pielikt tādus pie somas nav vienkārši. Vēlāk tie arī apgrūtina arī pončo uzvilkšanu, bet ir pozitīvi, ka lietus mūs pārāk neapgrūtināja.

Gatis, kurš akmeņu un sīko ragu vākšanu sauca par muļķībām, atzīst, ka šādus ragus tiešām ir vērts nest – vismaz izskatās iespaidīgi. Uztaisu arī testa jautājumu Gatim – pa cik viņš būtu gatavs vienu ragu iznest – summa gan ir diezgan maza – tikai kādiem 20 latiem. Samaksāt tik maz par viena raga nešanu būtu diezgan ok, taču tas ir principa jautājums – ja jau gribi trofejas, tad pats tās spēj iznest, ne kādu noalgot.

Kārlis, kurš atrada ragus, gan bija tāds – nu damm, ātrāk nevarēji pateikt, ka būtu gatavs tik lēti nest. Varbūt, ka būtu pat maksājis, lai iznes. Bet tagad jau neviens to vairs neuzzinās.

Skaidrs, ka mazos ragus īsti vairāk nav jēga nest, jo soma jau tāpat ir sasniegusi tuvu maksimumam limitu. Iet vairāk nav diez ko viegli. Bet ko tikai reizēm nepanesīsi, ja tiešām gribi. Arī apziņa, ka nemaz tik daudz nav palicis, palīdz. Bet ar visu to tomēr mazie ragi tiek atstāti citiem ceļiniekiem.

Vēl pēc gabala atrodam vēl vienu smuku ragu. Tāds paliels, vēl brūns. Skaidrs, ka arī šādu var droši nest mājās. Abi pārējie kolēģi savā starpā vienojas, ka tas labi iederētos darba interjerā, tā ka beigās Gatis piekrīt, to nest. Būs vismaz suvenīrs, ko aiznest uz darbu.

Pie reizes arī top fotosesija ar apkrāmētajiem ragu nesējiem. No malas jau izskatās labi un iespaidīgi.

Nākamos pāris kilometrus iestājās nenormāls panīkums. Fotoaparāts arī tika ielikts somā, jo citādāk nesamā izsvarojams nav parocīgs. Skaidrs, ka no somas fotoaparātu ņemt laukā vēlmes nebija, jo nolikt smagu somu zemē, kaut ko nobildēt, tad likt atpakaļ negribas, ja knapi kusties uz priekšu. Kad ir liela slodze, tad domā tikai par to, kā vienkāršāk pievarēt šo slodzi un krietni mazāk par bildēm.

Arī tālāk esošais ceļš nav tas parocīgākais – jāiet ir tikai un vienīgi pa akmeņiem. Ik pa laikam ir kāds līdzenāks gabals, bet pārsvarā tie ir tikai un vienīgi akmeņi. Labi jāpārvalda līdzsvars un tikai jāiet. Pa vidu gan nedaudz piesēžam un atpūšamies, jo es, bez šādām atpūtām, diez vai varētu ilgi paiet.

Lēnām un smagi ejot esam sasnieguši ielejas galu, kur paveras skats uz pāreju, kas ir jāpievar. Pēdējā ar smagajām somām. Kārlis arī ierosina nobildēties ar skatu uz šo pāreju, lai arī Gatis šo ideju pārlieku neatbalsta. Viņam ir rūgta pieredze, ka šādi darot tas beidzas ar iešanu pa nakti.

Izmantojam arī iespēju pārvietoties pa sniegu, jo tas pārmaiņas pēc ir līdzens un pa to var relatīvi viegli paiet, nevis to apiet pa akmeņiem, lai arī sniegs beidzas blakus esošajā ezerā.

Tā nu sākas pēdējā, smagā iešana augšup. Gatis gan neilgi pirms tam ir palicis ar saīsinātu nūju –nūjas gals tika nedaudz starp akmeņiem un nūja sāka balstīt viņa svaru. Skaidrs, ka tik daudz tā nespēja izturēt un sadalījās divās daļās. Zaudēja uzmanību klausoties kārtējo joku.

Ejot augšup skatos, ka akmeņos arī mētājas tāda īsa nūjas. Paceļu, apskatu – sākumā domāju piedāvāt Gatim, varbūt ir labāka par viņa esošo, bet tad izdomāju, ka jāpamēģina paiet ar divām nūjām, jo standartā man ir viena trekinga nūja, kurai ir fīča, ka augšpusē var uzskrūvēt fotoaparātu un tā kļūst par mono statīvu.

Bet pamēģinot iet ar divām nūjām, kļuva skaidrs kāpēc tas ir daudzreiz vieglāk. Tur pat zūd tas izaicinājums, jo ļoti liels darba apjoms tiek pārvietots uz nūjām – tās nodrošina transaction pāreju no vienas kājas uz otru un spēj uzturēt daudz ātrāku tempu. Lai arī man tās nūjas bija dažādu garumu, tomēr, rāpjoties stāvā kalnā pa akmeņiem, tās nodrošināja tik labu pāreju starp kājām un rezultātā arī tempu, ka tas man noteikti ļāva ietaupīt kādas 10 – 15 papildus minūtes rāpjoties tur augšā ar vienu nūju. Nesot tik smagu somu, šādi kāpumi ir labs pārbaudījums.

Tāpat jau vertikālā kāpšana nav mana spēcīgākā puse, bet uzliekot uz muguras gandrīz maksimālu svaru, tā nevar kļūt ātrāka. Tiekot jau pārejas galā, man bija tāds nenormāls atvieglojums un pateicība, ka izdevās atrast papildus nūju. Tas atviegloja, manuprāt, ļoti daudz.

Lai arī ir jau ap septiņiem vakarā, tomēr vēl nav sanācis ieturēt kārtīgas pusdienas. Pa ceļam bija šokolādes un citi uzkodu krājumi, lai spētu turpināt ceļu, taču pusdienas visu laiku izpalika. Pārejā valdīja neliels vējš, tomēr blakus bija ledājs, no tā tekošs dzidrs strauts, tā ka skaidrs, ka vajag uztaisīt nelielu atpūtu un paēst.

Es jau noteikti biju priecīgs, ka varu tikt vaļā no divu konservu kārbu satura, kā arī divām paciņām griķu. (Vairāk jau protams konserviem, jo viena kārbiņa satur apmēram 325g gaļas, pašu kārbiņu gan man bija jānes tālāk.)

Arī pēc pusdienām nedaudz pamainīju ragu izkārtojumu uz somas – tā lai tie izskatās pēc engel eyes (drīzāk jau izskatījās kā engel wings). Izskatījās iespaidīgi, lai gan vajadzēja brīžiem nedaudz piedomāt pie kustībām – nekāpties atpakaļ vai strauji nebremzēt gadījumos, kad kāds no kolēģiem iet aiz muguras. Tad kāds varētu arī ciest.

Pēc ļoti vēlajām pusdienām sekoja pēdējā pāreja, kas bija vēl 50m uz augšu, lai gan salīdzinoši sīkums ar tikko pievarēto. Tur arī izvērtās nākamā scēna ar Kārli. Tā kā Gatis jau nesa darbam suvenīru – ragu, tad Kārlis domāja, ka varētu paņemt kādu balto akmeni. (Neesmu ģeologs izcelsmi neizskaidrošu, tas ir kaut kāds kvarcs vai tamlīdzīgs kristāls, tikai pilnīgi balts). Skaidrs, ka viņš domāja paņemt kādu ne pārāk lielu. Mums jau tas bija tāds – nu kamon, jāiet jau vairāk gandrīz nemaz nav – var taču paņemt arī kaut ko lielāku. Turklāt, kā tas būs, ja ir normāla lieluma rags, bet blakus tāds mazs akmentiņš. Vajag tādu kārtīgu akmeni, hops un rokā ir normāla izmēra akmens, kā piedāvājums.

Kārlis nevēlējās piekrist šādai iespējai. Viņš bija diezgan skeptisks – vai vēlas nest vēl papildus smagumu, lai arī necik daudz vairāk nebija jāiet. Iedevām arī akmeni viņam rokās, lai pats ieliek, bet reakcija bija sagaidāma – akmens palika uz zemes. Nu nekas – paņēmām un sākām taisīt fotosesiju ar nabaga akmeni, kas tā arī paliks uz kalna. Lai arī beigās jau vienkārši bija vienalga – skaidrs, ka akmens nāks mums līdzi, mums jau nebūtu grūti to paņemt un panest. Pēc ilgākas vārdu pārmaiņas Kārlis arī piekrita, lai jau ieliek to viņam somā. Izspēlējām placebo efektu – ka nu tā tikai liekas, ka soma ir palikusi smagāka, jo akmeni tur neievietojām. Liekas, ka palīdzēja.

Drīz pēc pēdējās pārejas šķērsošanas pavērās brīnišķīgs skats – liels, iespaidīgs ledājs. Pirms tam gan nācās apskatīt pāris piemiņas plāksnes tiem, kas šo vietu nebija veiksmīgi pievarējuši. Tur ir bijis viens helikoptera negadījums, kā arī piemiņas plāksne individuālam kāpējam.

Tas gan mūs nesatrauca – laiks bija normāls un atlika vien uzmanīgi kāpt lejā. Ja būtu slapjš, tad būtu vairāk jāapdomā, ko un kā darīt, bet lietus jau kādu laiku vairs nesmidzināja. Sākumā gan ceļš veda pa ledāja augšu, kur vēl saglabājies sniegs, bet drīz pēc tam tas atgriezās atpakaļ uz akmeņiem. Iešana pa akmeņaino ceļu nebija tā labākā – ceļš no tādiem maziem akmentiņiem, abās pusēs kraujas, kā arī kritums ir pietiekami slīpi uz leju.

Pa ceļam skats uz ledāju pavērās vēl smukāks kā no augšas. Ik pa laikam vajadzēja arī piestāt un uztaisīt pa kādai bildei. Arī noskaņojums pēc pusdienām bija uzlabojies, jo soma jau likās krietni vieglāka un normāli panesama. Biju atguvies no sākotnējā svara šoka.

Varēja ievērtēt, ka kāds pa blakus esošo sniegu ir arī šļūcis lejā, jo bija smuki iebraukta šļoka. Tur tas izskatījās visai labi. Stāvs, sniegam nekur iekšā brukt nevajadzētu un noslēgums arī ir sniegā, kur tas sāk iet atpakaļ uz augšu.

Pēc kāda laika bijām sasnieguši arī kalna leju un tur esošo ezeru. Ņemot vērā, ka bija diezgan vēls un pāri desmitiem vakarā, tad izvēlīgi ar telts vietu un iešanu tālāk īsti nebijām. Jā, gulēt pie tāda ledāja varētu būt pavēss, bet nu – iet vēl pāris km kaut kā vairs negribas. Gribas gulēt un atpūsties. Diena ir bijusi gara un smaga. Labi, ka esam aiz polārā loka, jo arī vēlā vakarā ir visai gaišs.

Veiksminieks Kārlis!

Picture 1 of 18

Devītā diena

Rīts sākas agri, jo ārā atkal līst un Kārlis ir pamodies – telts drīz būšot applūdusi – vajag vākt visu kopā un sākt iet. Tā nu nekas cits neatliek – celties un pakot mantas, lai arī vēl kādu brīdi varētu pagulšņāt. Nakts gan nebija visai silta, ja guli netālu no ledāja.

Ņemot vērā, ka līst un nav vēlmes mērcēties, tad tiek nolemts brokastis negatavot. Uzkodām nedaudz riekstus, bet, manuprāt, tīri simboliski, tā lai ir kaut kas vēderā un var sākt kustēties.

Var redzēt, ka esam tikuši populārā tūristu vietā, jo pēc kāda laika pretī sāk nākt diezgan daudz cilvēki. Pozitīvi, ka tiek novērtētas mūsu nestās trofejas – ragi. Ik pa laikam kāds arī kaut ko pasaka vai tā acīmredzami noskatās.

Šajā ielejā arī satopam dažus ziemeļbriežus, kas mierīgi klīst gar taku. Viens no tiem ir patiešām iespaidīgs eksemplārs. Izskatās gan ļoti vecs, taču arī ragu lielums ir varens. Daži tūristi arī mierīgi sēž un tos vēro – esot pirmie, ko redzot.

Jāiet ir pa salīdzinoši labu taku un uz leju, tomēr, iešana bez brokastīm nav laba. Kad vēders ir izsalcis, tad kājas lēnām atsakās kustēties, jo smadzenes saņem negatīvus signālus no vēdera un domā kā pieteikt streiku. Līdz bāzes nometnei ir jāiet visai maz, tomēr īsti paiet vairs nevaru. Ir jau pusdienlaiks, bet es vēl neesmu ēdis. Vismaz uztaisām nelielu pauzi un sadalām šokolādi. Pietiks spēks līdz nometnei.

Apkārt esošais skats nozīmē, ka drīz būsim klāt – gar taku esošajā pamežā, viena pie otras ir saslietas teltis. Sajūta, ka esi mazā festivālā, jo telts vietu ir pagrūti atrast. Vispirms gan dodamies uz bāzes nometni, lai ievāktu informāciju.

Bāzes nometne ir ļoti labi attīstīta un vairāk atgādina mazu ciematu. Ir gan veikals, gan ēdnīca. Var tikt arī pie Wi-Fi interneta. (Labi, man tāpat nav līdzi telefons un tas nav aktuāli). Ja grib izmantot pirti, dušu, mantu žāvētavu, tad ir jāmaksā dienas nauda par uzturēšanos – 300 SEK jeb apmēram 24 Ls (35 eiro). Esam godīgi un to samaksājam, lai arī vēlāk redzams, ka to praktiski varētu arī nedarīt, jo nekur netiek kontrolēts vai esi to samaksājis. Pie reizes arī noskaidrojam, ka varēs atstāt paglabāt somas, lai nākamajā dienā varētu bez mantām forsēt virsotni.

Šī tiešām ir tāda laba atslodzes diena pirms virsotnes. Ir tikai nedaudz pāri pusdienas laikam un vairāk nav plānots iet. Sākumā gan ieturam brokastis (vairāk gan pusdienas), lai ir spēks atpūsties. Sakārtojam mantas, daļu atstājam pažāvēt, jo tur ir īpaša žāvēšanas istaba slapjām mantām. Esam gatavi iet pirtī.

Pirts gan sākumā ir ne pārāk – cilvēks gandrīz neviens un dušā liekas, ka ir siltāk, jo pirts telpa nav uzsilusi un garu neviens neuzmet. Bet nu – mēs jau neesam pērnie zēni, tiekam pie ūdens, ķipīša un sākam uzmest garu. Tā nu arī lēnām pirts tiek uzsildīta. Pie reizes arī sakopjamies – var nomazgāties, noskūt bārdu. Atkal līdzināties modernajam cilvēkam.

Pēc pirts savācam visus pārtikas krājumus un ejam uz virtuvi. Skaidrs, ka nav nozīmes kaut ko baigi atstāt un vest uz mājām. Spēks ir nepieciešams, lai varētu rītdien pievarēt virsotni. Ir jāiet apmēram 1500m uz augšu un leju. Kāpiens vienai dienai labs. Var vēl pieskaitīt, ka ejam jau 9 dienas un pēdējās divas esmu nesis netipiski smagu somu.

Tiek veikta pārtikas inventarizācija – atstājam pārtiku rītdienas brokastīm, vakariņām, pārtika kalnam, kā arī parītdienas brokastīm. Paredzēts, ka pusdienlaikā jau būsim pie mašīnas.

Tā nu vakariņas tiek taisītas kārtīgi. Viss, kas neietilpst minētajās ēdienreizēs, tiks ietilpināts vēderā. Mierīgi tusējām pa virtuvi, jo tur ir silts, smuks skats pa logu un omulīgi atpūsties. Alternatīvā iespēja sēdēt teltī nevilina. Vakariņas tiešām ir kārtīgas. Ja vēl pieskaita, ka Kārlis atkal stāsta, ka viņš ēst negrib un varam lielāko daļu sadalīt uz diviem. Mums ir skaidrs – jāēd ir labi, jo rīt būs daudz jāiet. Vienmēr ir labi, ja sagatavojies laicīgi.

Pēc vakariņām atrodam arī telts vietas. Jāpaiet gan ir nedaudz tālāk un dziļāk no takas, bet vietas ir normālas – līdzenas un bez akmeņiem. Varam atstāt mantas un vēl aiziet izbaudīt pirti. Pēc iešanas pa akmeņiem ar smago somu ir jūtams, ka kājas ir palikušas nedaudz smagas. Vakara pirts gan ir krietni atšķirīga no pusdienas laika – tā ir pilna, ir kāds, kas uzmet garu un patīkami silta. Var redzēt, ka, pēc dienas izstaigāšanās, atpakaļ ir atnākuši visi vienas dienas maršruta gājēji un izmanto iespēju gatavoties nākamajām pastaigām.

Pirts vēl neliela atpūta, padzeram tēju un ejam gulēt. Pēc publicētajām laika ziņām ir divi varianti – skaidrs laiks virsotnē būšot ap 6 un 11. Tā kā uz 6 īsti negribas iet, tad plāns tur būt ir ap 11. Tas nozīmē, ka jāiziet būtu pirms 6, lai ar rezervi tiktu virsotnē. Rēķinām, ka iešanas ātrums būtu 300m stundā uz augšu. Jāceļas 5, lai var mierīgi paēst, novākt telti un iet, iet, iet.

Atskatamies uz ledāju

Picture 1 of 2

Desmitā diena

Kā plānots – rīts sākas ļoti agri. Protams, nedaudz nāk miegs, bet tas nav liels šķērslis. Noskaņojums ir, un ārā esošais laiks ir labs. Ieturam brokastis un esam gatavi iziet.

Katram līdzi ir trauks ūdenim, rezerves apģērba gabali un pārtika. Man ir laba noņemama soma no lielās somas virspuses, Gatim ir necaurlaidīgais maiss un savilcējs, kas kalpo kā lence. Kārlis ūdeni paņem pie rokas un saģērbjas jau laicīgi silti.

Rīts gan ir visai vēss. Nākas vilkt džemperi, jo citādāk nedaudz salts. Lai gan tas ierobežo pārvietošanās ātrumu – nedrīkst iet pārāk ātri, lai nesasvīstu, citādāk vēlāk nebūs patīkami. Ja esi sasvīdis un apstājies, tad vēsumu jūt daudz labāk.

Pirms mums gan iet arī viens pāris, bet viņi iet nedaudz lēnāk un drīz vien esam viņus panākuši un arī apdzinuši. Randiņš kalnu takās.

Pēc pusstundas iešanas pa līdzenumu – sākas arī kāpums uz augšu. Saule spīd vairāk, un ir palicis nedaudz siltāk, taču to kompensē vējš, lai nebūtu pārāk silti. Tad nu taktiski tiek izmantotas arī aizvēja vietas, lai nedaudz atvilktu elpu, vismaz ir tajās nav tik vēss.

Vēl pēc laika esam sasnieguši arī pirmo ieplaku, kur ir dažas teltis. Laikam šajās vietās guļ cilvēki, kam patīk ilgāk no rīta pagulēt, vai arī grib virsotnē būt jau 6 no rīta. Katrā ziņā, skats ir foršs –ieplaka ar akmeņiem un nedaudz zaļumiem, pa kalna virsotnēm sniegs, no kura uz leju tek strautiņi. Laba idile.

Šai brīdī apmācas un parādās migla. Ceļš uz augšu kļūst stāvāks, akmeņaināks. Var redzēt, ka pirms mums iet viena lielāka grupa, bet mums seko vēl pāris cilvēki, kam ir gribējies ilgāk pagulēt.

Ievērtējam, ka augšup ceļš aiziet pa akmeņiem un to pievarēsim tagad, bet blakus akmeņiem ir sniega strīpa ar izbrauktu trasi, gan jau to izmantosim, nākot lejā.

Iešana pa akmeņiem nav pārāk smaga – var redzēt maršruta popularitāti, jo vietām izskatās pēc līdzenas takas, kas it kā būtu nokaisīta ar šķembām, lai vieglāk iet.

Migla paliek biezāka un var just mazas lietus piles. Iešanai tas neapgrūtina, taču būtu foršāk, ja varētu redzēt apkārt esošos dabasskatus.  Taču ik pa laikam starp mākoņiem šo to smuku var ieraudzīt.

Kāpjot jau nākamajā posmā, mūs panāk un apdzen pāris cilvēki, kas gāja aiz mums. Drīz sasniedzam pāreju, kur ir salikti dažādi akmens tornīši, kam seko 150m kritums atkal uz leju. Tai brīdī lejupceļš bija tāds atvieglojums un uzturēju tempu. Downhils man vienmēr ir paticis, lai arī reizēm tas labi piedzen kājas un nav nemaz tik viegls. Izdodas apdzīt tos, kas apzina mūs, gan kompāniju, kur ģimene, ar diviem pusauga bērniem un diviem suņiem, mēģina lēnā garā sasniegt virsotni.

Pēc laika, kad atkal ir jācīnās kalnā augšā, mēs tiekam apdzīti. Ap šo laiku lietu jau ir nomainījis sniegputenis. Kas ir forši redzams uz akmeņiem, jo viena puse ir standarta krāsā, kamēr otra ir nopūsta balta.

Pēc neilga laika sasniedzam mājiņu, kur var atpūsties pirms pēdējiem 150m līdz virsotnei. Sliktākais protams ir tas, ka neko daudz neredz, jo apkārt ir mākoņi.

Satiekam arī džekus, ar ko ik pa laikam ejot augšā mainījāmies pozīcijām. Nedaudz arī parunājam, iestiprināmies ar līdzpaņemtajiem riekstiem, šokolādi, lai ir kalorijas pēdējam kāpienam.

Pārvelku kreklu, kas ir nedaudz sasvīdis. Ņemot vērā, ka ārā ir vējš un sniegt, tad tas varētu palīdzēt, jo mitrākā kreklā vēsumu un vēju jūt daudz labāk. Tomēr ir labi, ja vari iet komfortabli.

Tā nu esam gatavi forsēt pēdējo posmu un sasniegt kalna virsotni. Ārā ir migla, sniegs, kas neļaus izbaudīt fantastiskos skatus virsotnē. Bet tomēr neliels gandarījums par padarīto gan jau būs.

Pat pēc nelielas pasēdēšanas aizvējā un relatīvā siltumā, pirmie metri ir neliela adaptācija, jo atkal ir sniegs un vējš sejā. Nav tas pats patīkamākais laiks, ja tas ir vasaras vidus un pāris dienas atpakaļ esi staigājis šortos, turklāt tas bija vairāk uz ziemeļiem.

Tiekot pie virsotnes, paveras foršs skats – migla uz brīdi paklīst un var ievērtēt pēdējo virsotnes posmu. Tas izskatās visai iespaidīgi, lai gan pēdējie 50 vertikālie metri solās būt visai interesanti, jo tie ir balti, kamēr viss pārējais ceļš bija akmeņains.

Tur arī satiekam četru cilvēku grupiņu, ko redzējām izejot no mājiņas, pirms mēs paspējām tur ieiet. Viņi neizskatās optimistiski, jo pēdējie 50 metri ir ledus, nevis sniegs. Pa ledu uz augšu tikt ir grūti, ja nav speciāls ekipējums. Viņi ir sarunājuši ledus kurpes no cilvēkiem, ar ko mēs līdzīgi visu laiku gājām.

Neko, jāmēģina tāpat tikt augšā un tad jau redzēs – vai to var vai nevar izdarīt. Ledus ir visai slidens. Sākumā izmantoju tehniku atbalstam ar nūju – iešanas nūjas gals ir nedaudz ass, bet pavisam nedaudz. Tad to var iesist ledū un paiet soli uz augšu. Tas ir visai lēns process un pēc astoņiem metriem beidzas ar neveiksmi, jo pārliekot nūju sāku slīdēt uz pēcpuses atpakaļ lejā.

Tikmēr Gatis ir aizgājis uz sānu un ievērtējis, ka tur ir sniega sanesums un pa to var tikt augšā. Pozitīvais protams ir tas, ka pa sniegu var paiet. Negatīvais ir tas, ka neveiksme var beigties ļoti slikti, jo sniega mala pārtop par nogāzi. Skaidrs, ka nogāzei bija vismaz 10 – 20 metru kritums.

Ejam uz priekšu lēnām, taču uz priekšu ejam un nekas neslīd. Iešanu veicina arī tas, ka sniegā ir iemītas pēdas pirms mums. Taču ceļš apraujas apmēram 5 metrus pirms virsotnes Gatis saka, ka tālāk vairs nemēģinās iet. Sniegs ir kļuvis ļoti plāns, un risks ir pietiekami augsts. Kārlis viņam piebalso, ka to tiešām nevajag darīt un gan jau pietiks, ka esam tikuši tik tālu.

Es padomāju, ka iespringt nav vērts. Cilvēki ar ledus kurpēm vēl tepat vien ir un labāk ir kāpt lejā un sarunāt vienkāršo variantu uzkāpšanai – ar kurpēm. Tā arī izdarām. Tikai kurpju pāri ir divi, tad nu ejam uz maiņām.

Vispirms uzkāpju es un Gatis, virsotnē sataisām bildes. Iemūžinām momentu. Gatis kāpj lejā, kamēr es palieku gaidīt, lai varētu nobildēt arī Kārli.

Šajā brīdī ir tāds neliels pārsteigums – pa krauju, kas aiziet uz blakus virsotni, kāds nāk. Sākumā doma – o, pro čomi nāk no otras puses. Forši. Tad skatos, ka viņš tā visai nepārliecinoši iet, viens pats un ar rokām turas ik pa laikam pie zemes.

Tai brīdī gan iestājās arī neliela māņticība, ka laikam šo čali tagad nevajag bildēt. Nebūtu forši sabildēt kā kāds pēkšņi pazūd. Vai būt pēdējam, kas viņu ir iemūžinājis esot dzīvu.

Viss kārtībā – viņš veiksmīgi ir ticis līdz manīm un virsotnei. Nedaudz parunājam un viņš uz muguras nošļūc lejā. Tāds interesants kadrs. Laba apņēmība sasniegt virsotni, pat ja nav atbilstošs ekipējums.

Lai gan vēlāk padomājot, man bija skaidrs, ka es droši vien to būtu sasniedzis līdzīgi, ja nebūtu pieejamas ledus kurpes. A tā, pārāk neiespringu un negribēja tik ļoti riskēt, ja risinājums ir tepat blakus un bez riska.

Virsotne ir iemūžināta, pasakām arī paldies par ledus kurpēm un esam gatavi doties lejup. Tas vienmēr ir vieglāk nekā augšup, vismaz man, jo masa palīdz ātrāk tikt lejā, kamēr augšā tā ir jānes. Ja esi liels, tad tas ir jūtams.

Pa vidu vēl ieturam nelielu pauzi mājiņā. Uzēdam vēl līdzi paņemtos krājumus, lai ir spēks lejupceļam un varam sasniegt bāzes nometni.

Lejupceļš vienmēr ir interesants un relatīvi ātrs, lai gan tas prasa diezgan lielu kāju muskuļu piepūli, jo visu laiku ir jābremzē. Tāpat šajos apstākļos nav ieteicams attīstīt lielāku ātrumu, jo līst, akmeņi ir slapji un var pakrist, kam būtu visai nelāgas sekas.

Var ievērtēt arī cilvēku masas, kas nāk pretējā virzienā. Ir diezgan daudz cilvēki, kas vēlas sasniegt virsotni un lejup ejot izmaināmies ar vismaz 50 cilvēkiem. Paliek skaidrs – kāpēc taka ir tik izteikti iemīta pat akmeņos.

Viens vecāks pensionārs, kopā ar savu dēlu, ir nolēmuši pa vidu griezties atpakaļ un mums vēl pajautā – vai virsotnē ir apmācies un neko nevar redzēt? Laikam negribēja pārāk piepūlēties, lai sasniegtu kaut ko, kur tāpat neko nevar redzēt.

Beidzot esam sasnieguši arī sniega joslu, pa kuru var braukt lejā, lai ietaupītu 100 metru iešanu uz leju. Man jau skaidrs, ka jābrauc, jo trasi kāds ir uztaisījis. Satiekam arī kolēģus ar ledus kurpēm, viņi gan ir nolēmuši vienkārši izmantot tās, lai kāptu pa sniegu, ne brauktu.

Gatis piesakās veikt eksperimentālu nobraucienu, viņš gan to dara visai piesardzīgi un brauc uz kājām, ne muguras. Kādu laiku pagaidu un arī sāku braukt.

Iespaids ir ļoti labs. Esmu iemācījies, ka pārāk lielu ātrumu attīstīt nav ieteicams, tāpēc cenšos bremzēt, bet tā saprātīgi bremzēt, lai būtu tomēr arī ātrums un to varētu izbaudīt. Vienā brīdī jau sāk likties, ka ātrums ir par lielu. Taču tad arī iebrauktajā sliedē sākas tādas kā virāžas un var izbaudīt, ka nedaudz paslīdi arī uz sāniem. Tad gan strauji sāk tuvoties beigas un sāku vairāk domāt par bremzēšanu, jo sniegs vienkārši beidzas un tālāk aiziet akmeņi, negribas nobremzēt akmeņos. Aptuveni kādu metru pirms sniega beigām esmu veiksmīgi apstājies. Brauciens bija reāli labs! Žēl tikai, ka Gatis paspēja nofilmēt pašas beigas.

Tālāk seko Kārlis, kurš ir nolēmis braukt uz muguras. Viņš gan izskatās, ka brauc nedaudz lēnāk, bet tāpat labi. Pie beigām gan nedaudz sāk nervozēt, jo trasē parādās akmeņi, bet arī veiksmīgi apstājas.

Tad nu vēl nolemjam iztīrīt kurpes no sniega, jo braukšanas un bremzēšanas laikā tajās ir iekļuvis sniegs. Var ievērtēt tūristu grupiņu augšā, kas ir noskatījusies, kā mēs braucam pa sniegu lejā un vēl turpina uz mums skatīties. Lai gan, kad iztīrām kurpes un sākam iet, arī viņi dodas tālāk. Šai laikā mums aiziet garām arī kolēģi ar ledus kurpēm, kas saka, ka esot izskatījies labi – pēc latviešu bobsleja braucējiem.

Tālāk jau tikai jāiet un var baudīt pēdējos kalnu skatus. Pasmejamies par to, kad un kāpēc taisām pauzes –Kārlis uzlādējas no lietus un saules brīžos ļauj mums arī nedaudz atpūsties. Tāds čils pēc kārtīga kāpiena. Labi padarīts darbs, jo ir atlicis tikai mazais posms līdz autobusam.

Bāzes nometnē savācam somas, uztaisām pusdienas. Ja jau viss ir, tad labāk mierīgi sataisi nekā kaut kur ņem ārā gāzīti, vārīt, mazgāt traukus aukstā ūdenī. A te viss ir ērti un vienkārši.

Nolemjam, ka labāk ir iet šajā vakarā iespējami tālāk uz priekšu, lai no rīta nebūtu jāiespringst. Varēsim mierīgi paspēt uz autobusu 12, kas aizvedīs atpakaļ uz pilsētu un mašīnu.

Pirms iziešanas vēl nosveru somu – pārsteidzoši, bet tā sver virs 30 kg. Pirms iešanas uz virsotni vēl pārdalījām pārtiku un diezgan daudz apēdām, tā ka tagad tā ir nedaudz vieglāka. (Mājās nosvēru ragus un tie bija virs 5kg, vēl pāris kg sastādīja akmeņi)

Palika skaidrs kāpēc pāris dienas iepriekš, paņemot ragus, bija tik grūti iet. Tad soma bija vēl dažus kilogramus smagāka un tuvojās manam nešanas spējām. Ja būtu jāiet pa horizontālu ceļu bez šķēršļiem, tad gan jau varētu panest vēl pāris kg vairāk.

Vakara iešana nav pārāk forša. Nogurums pēc uzkāpšanas virsotnē ir jūtams. Somas svars dara savu, turklāt jāiet ir vairāk pa tādu izmītu taku, kur apkārt ir pamežs. Nekas acīm baudāms, tikai jāiet.

Kempošanas vietas paliek grūtāk atrast, jo tekoši strauti nav daudz un šī nav populārākā vieta apmetnēm – lielākā daļa laikam vienkārši iet līdz bāzes nometnei vai arī autobusam.

Ja esi cēlies piecos no rīta un pievarējis 1500m pa vertikāli, tad astoņos vakarā nogurums jau dara savu un ir vienkārši – viss, ja ir vieta, kur var palikt, tad paliekam.

Atrodam piemērotu vietu – es un Kārlis vēl pagaidām, kamēr Gatis paskatās, vai tur būs normālas vietas teltīm. Tikmēr pa ceļu mums pretim nāk lapsa. Turklāt tā iet ļoti droši un pat nedomā iet mežā vai kaut kur bēgt. Pāris metrus no mums tā tomēr ieiet mežā.

Tā nu vēl uzēdam vakariņas, uzslejam teltis un dodamies gulēt. Rītdien laicīgi jāceļas, lai var paspēt uz pusdienas laika autobusu.

Kalnu ielejas

Picture 1 of 21

Vienpadsmitā diena

Pēdējā nakts nebija forša, jo bija vēss. Vēsā laikā labi izgulēties nevar. Protams, no rīta atkal gribētos pagulēt nedaudz ilgāk, bet Kārlis ļoti grib paspēt uz autobusu un mūs visu laiku mudina. Bet nu – mēs kontrolējam gaitu un zinām kā paspēt tieši uz autobusu. Tā ka varam vēl 15 minūtes pagulēt.

Gatis arī saka, ka nevar saprast, kāpēc Kārlim visu laiku salst, ja viņa guļammaisam ir 0 grādu komforts, kamēr mums abiem komforts guļammaisiem ir komfortu 5 grādiem. Tad nu uztaisām arī testu un paņemam to, lai var ielīst un lai var paskatīties – cik silti ir. Jā, tā arī mums palika mistika, kāpēc viņam salst. Reāli varēja just atšķirību un 0 grādu guļammaisā uzreiz likās, ka ir silti.

Uzēdam pēdējās brokastis un gandrīz visa pārtika ir arī apēsta. Palikusi ir viena paciņa rīsu un vēl 200g šokolādes. Pārtikas plānošana ir bijusi tieši laikā.

Atlieka vien pievarēt pēdējos dažus vienmuļos kilometrus, sagaidīt autobusu un sākt ceļu mājup.

Ieša jau tāda vienmuļa – apkārt pamežs, taka arī pamatīgi izmīta. Ko skatīties nav, atliek tikai iet. Kārlis gan manāmi centās iet pārāk ātri, jo ļoti negribēja nokavēt autobusu (autobusi bija 12 un 16, bet viņš ļoti gribēja paspēt uz 12, mēs gan starpību pārāk neredzējām). Man un Gatim gan tas likās pārāk ātri, jo stresam nebija pamats. Atlika ieturēt mērenu tempu un pēc aprēķiniem ieradīsimies ar pusstundas rezervi. (Kartē var aptuveni noteikt vietu, kur atrodies, GPS var paskatīties iešanas ātrumu.)

Tā kā soma bija smaga, tad ik pa laikam centos uztaisīt pa kādai pauzei, lai var atvilktu elpu. No rīta ir svarīgi sākt ne pārāk ātrā tempā, lai var ieiet ritmā. Tad arī bija joks par atpūtas vietu izvēli – izvēlies tādu, kur ir tikai divi akmeņi, kur piesēst un atbalstīt somu. Lēnākais nokavē sēdvietu.

Pēc kāda laika mums pretim sāka skriet cilvēki ar nūjām, mazām mugursomām un numuriem. Laikam notiek kādas sacensības. Tā kā intervāls bija arī pietiekami liels, tad likās, ka tur viss normāli un gan jau vēl dažus redzēsim.

Skrējēji gan bija visai maz – ar kārtu desmit. Toties pēc tam tos nomainīja cilvēku grupiņas ar krietni lielākām somām un līdzīgām emblēmām pie somām.

Tas jau kļuva nedaudz aizdomīgāk – bet nu – mūsdienās jau ir dažādi organizēti pasākumi. Katrā ziņā labi, ka tai brīdī taka jau bija kļuvusi pietiekami plata, ka pa to varēja izmainīties ejot un nevajag apstāties un laist garām.

Ja būtu nācies stāties un laist garām, tad uz autobusu paspēt būtu grūtāk, jo rinda ar cilvēkiem tikai turpinājās un turpinājās. Tai brīdī par cilvēku kvantitāti palika tāds neliels šoks. Katrā ziņā bija ļoti labi, ka mēs tos satikām pēdējos metros, jo tāds bars tikai padara kalnu ainavas mazāk pievilcīgas. Bildē ainavu, a tur tāda līnija ar cilvēkiem pārvietojas.

Nākamais pārsteigums, ko sagaidījām, bija tas, ka pretimnākošie sāka stāstīt, ka uz priekšu esošai tilts ir salūzis. Man jau kas, es esmu pieradis iet pāri upei arī bez tilta. Turklāt, cilvēku rinda turpināja nākt, varbūt mazāk reta, tā ka pāri upei tikt var.

Veiksmīgi sasniedzām arī salauzto tiltu un ne pārāk lielo upi. Es pat pārāk nedomāju un neko daudz apkārt neskatījos. Jāvelk nost zābaki, jāvelk sandales un mierīgi jāiet pāri. Upe pat nav līdz celim, un straumes ātrums ir niecīgs. Kaut kā neredzēju pārāk lielu jēgu mēģināt atrast vietu, kur varētu pāriet pāri akmeņiem ar sausiem zābakiem.

Šajā brīdī mums jau varēja būt pagājuši garām apmēram 10 autobusi ar cilvēkiem. Arī pie tilta vēl drūzmējās neliels bars. Bet jā, tādi pārgājiena cilvēki, bet novilkt apavus un pārbrist pāri upei īsti nemāk. Viena meitenīte man arī kaut ko stāstīja par to, ka akmeņi ir slideni un tur ir ļoti grūti tikt pāri. Nez, tāpēc man ir sandales un pāriešana bija ļoti vienkārša. Tikmēr lielākā daļa mēģināja pārlīst pāri salūzušajam tiltam tā, lai nesaslapinātu kājas.

Arī galapunktā ieradāmies krietni ātrāk nekā plānots. Tā nu vairāk kā pusstundu vajadzēja mierīgi gulēt zālītē un gaidīt autobusu. Šajā laikā novērojām vēl vismaz 8 autobusus, kas atveda jaunus pārgājiena dalībniekus.

Tiešām apšaubu, vai tāds cilvēku kvantums ļauj izbaudīt neskarto dabu. Tur realitātē vairāk redzi priekšā ejošos cilvēkus, ne apkārt esošo dabu. Man arī liekas interesanti kā viņi spēs atrast tik daudz telts vietas visā, piecu dienu, pārgājienā, jo kalnos jau nav liela, līdzena pļava, kura ir gatava uzņemt tik daudz cilvēkus.

Pa vidu paspēju parunāties ar virsotnē satikto francūzi, kuram ledus kurpju trūkums netraucēja to sasniegt. Diezgan saprotama bija arī viņa izvēle – es esmu tik tālu gājis, lai tur uzkāptu, es gribēju to sasniegt un nevēlējos tā vienkārši griezties riņķī. Gan jau es būtu rīkojies līdzīgi, ja nebūtu iespējas aizņemties ledus kurpes.

Zinu, ka apgriezties un iet atpakaļ nesasniedzot virsotne ir visai grūti. Ķīnā gājām ar gidu un tas teica, ka pēdējos 100 metrus neforsēs, jo ir pārāk bīstami. Arī par 30 Ls bonusu negribēja to darīt (Kopā par gidu uz divām dienām maksājām 50Ls). Es jau tāpat biju gatavs iet tālāk, bet gids teica, ka ies tad atpakaļ bez mums un arī kolēģis teica, ka nav vērts baigi riskēt, ja nav nepieciešamās pieredzes, zināšanas un arī ekipējums ir tāds, kāds ir.

Atvadāmies no konfektēm

Picture 1 of 18

Braucot uz pilsētu jau varēja nedaudz pagulēt. Forši, siltumā, arī relatīvā komfortā vienkārši atlaisties diendusā. Tiekot pie mašīnas pirmais jau arī bija – uzēst tur atstātās piparmētru konfektes. Atkal ir komforts, pārtika.

Tālāk jau sekoja mājupceļš. Kārlim bija ļoti liela apņēmība tik mājās svētdien, jo viņš nobrauca ļoti lielu gabalu, kamēr es un Gatis skatījāmies, kas notiek, vai arī centāmies pagulēt.

Ja izbraucām ap kādiem trijiem pēcpusdienā, tad viņš nostūrēja līdz vieniem naktī, pa vidu gan es pārņēmu stūrēšanu uz kādu pusotru stundu, bet tad iebraucām maķītī, Kārlis iedzēra kafiju un bija gatavs braukt tālāk. Pa vidu arī pārbaudām, ka nav vērts naktī nekur palikt gulēt, jo svētdien prāmim var nopirkt biļetes tikai no rīta. Tad nu arī braucām, lai paspētu uz rīta prāmi.

Labi, es arī centos palikt nomodā un nedaudz parunāties, lai vismaz ir jautrāk un tik traki nenāk miegs. Bet vienā brīdī arī man jau sāka nākt miegs. Kārlis gan labprātīgi piekrita nomainīties ap vieniem. Bet, no mana skatpunkta, tas bija reāli interesanti. Mokos ar miegu, paveru acis, a tur Kārlis mierīgi brauc, kaut ko vēl raksta telefonā. Bija tāds neliels pārsteigums.

Tālāk vadību pārņēma Gatis, pirms Helsinkiem vēl kādu laiku pagulējām stāvlaukumā. Un tad ieradāmies kādu pusotru stundu pirms prāmja Helsinkos. Septiņos no rīta tur nav daudz variantu, ko darīt. Bet atradām kaut kādu vietu, kur varēja pasēdēt krēslos. Tur gan parādījās arī apsargs, kas teica, ka te var sēdēt, bet nedrīkst gulēt (Kārlim ļoti nāca miegs un bija pievēris acis).

Prāmis, neliels ceļš caur Igauniju, gar Valmieru izlaist Kārli un veiksmīgi sasniedzām mājas!

Foršs pasākums un tiešām jauka, interesanta atpūta svaigā gaisā!

Ir ko teikt? Pasaki!

Sakāmais:


9 × = 45