10 Jūn 2014

Šerifs zeķē

Šerifs zeķē cīnās LU sporta spēlēs


Aizvadītās brīvdienas tika godam aizvadītas cīnoties LU sporta spēlēs!

Maija beigās saņēmu piedāvājumu piedalīties LU Sporta spēlēs. Tā kā tās notika vienā laikā ar Rīgas Airēšanas Maratonu, tad bija viela pārdomām – kuru no sporta pasākumiem labāk izvēlēties.

Airēt protams ir forši, bet tajā pašā laikā bija vairāk skaidrs, ka pasākumā tā būtu vairāk piecu stundu cīņa ar sevi. Papildus vēl pāris pēdējās reizes airējot kaut kas nav vairāk īsti labi ar benķi, jo pēc stundas sāk tirpt kāja un tad airēšana vairs nav tik patīkama.

Gala beigās padomāju, ka jāaizbrauc vienkārši atpūsties un pasportot kopā ar studentiem. Varētu būt divas foršas dienas saulē. Arī komandas sastāvs likās konkurētspējīgs, lai cīnītos par uzvarām, ne tikai piedalītos.

Skaidrs, ka no rīta vajadzēja pagulēt ilgāk, jo teica, ka vēlams būt uz 9 vai nu nedaudz vēlāk. Ok, ar kolēģi izbraucām tā, lai uz 9:30 būtu galā. Ja nu kaut kas sākas laicīgi. Rezultātā mierīgi paēdām papildus brokastis Salacgrīvā, jo autobuss, kurā atradā mūsu komanda, ap to laiku bija tikai izbraucis ārpus Rīgas.

Atbraucām arī pēc tam galā, satikām daļu no mūsu komandas. Pārējie gan vēl ar autobusu nebija ieradušies. Tad nu gāju meklēt iespēju tikt pie klases atslēgām un iekārtoties, jo kapteines autobuss vēl bija ceļā. Pirmais piegājiens nebija sekmīgs, jo izrādījās, ka esmu izlozējis komandas nummuru un apakšgrupu, lai arī domāju, ka tur var tikt pie atslēgas. Komandas biedri gan vēlāk par to nesūdzējās. Otrais piegājiens bija sekmīgāks, jo pietika atstāt savu studentu apliecību un varēju tikt pie telpas atslēgas. Tad nu gājām iekārtoties. Jāsaka, ka drīz pēc tam atbrauca arī pārējā komanda.

Saģērbāmies un gājām sportot. Grafiks bija sastādīts labi un atlika vien staigāt no viena sporta veida uz nākamo. Sākām ar volejbolu, kur gāja diezgan viegli. Tā bija visās pirmās dienas spēlēs. Lai arī pēdējā pamanījāmies zaudēt vienu setu. Tad gan sākām spēlēt rūpīgāk.

Tad sekoja mans mīļākais sporta veids – virves vilkšana. Ņemot vērā, ka tas ir mans mīļākais sporta veids, tad biju tam arī pienācīgi sagatavojies – paņēmu līdzi savus hiking zābakus. Te gan jāmin, ka šogad nolikumā bija ļoti dīvains punkts par zoles reljefu, tāpēc zābaku atbilstību reglamentam ar komandas kapteines palīdzību noskaidroju jau laicīgi pirms sacensībām. Protams, ka pretinieku komanda mēģināja pārliecināt tiesnesi, ka vilkt ar zābakiem nav atļauts. Komandas kapteine visu nokārtoja un tiesnese bija saprātīga un atļāva piedalīties ar zābakiem.

Pēc tam gan bija vēl dažādi komentāri par zābakiem. Piemēram, kāpēc ar tiem neeju spēlēt futbolu. Bet pa lielam nevienam nav aizliegts sagatavoties un ņemt līdzi visus nepieciešamos apavus, ko gan neviens tā īsti neizmanto. Ja godīgi, tad galvenā zābaku priekšrocība ir tā, ka tie vienkārši pasargā potītes un pēdas salīdzinot ar nākamo labāko alternatīvu – basām kājām. Pie tādām slodzēm jāstrādā ir kāju, muguras un rokas muskuļiem, nevis vēl papildus jānoslogo saites, kas nav tam paredzētas.

Bet virves vilkšanas pretinieki pirmajā dienā ļāva komandai pilnveidot tehniku, savstarpējo sapratni. Viena no cīņām bija īpaši sīva, jo 10 sekundes paturējām virvi un pat nepaspējām sākt vilkt, kad jau tā vienkārši nāca mūsu virzienā.

Vispār es tāpat biju labi sagatavojies, jo volejbolam un strītbolam bija augstās botas, kas tam ir labi piemērotas. Futbolam un frisbijam izmantoju skriešanas apavus, jo pie bučiem nav sanācis tikt. Un virvei bija līdzi zābāki. Tā, lai katru sporta veidu var spēlēt no sirds un mazināt iespēju tikt pie kādas nevajadzīgas traumas.

Tālāk sekoja futbols un tautasbumba. Tautasbumbā mūsu komanda bija favorītu statusā un spēlē iedvesa bijību savām pretiniecēm. Kamēr futbols kā jau futbols – spēle uz veiksmi un meistarību. Vairāk gan veiksmi, jo mūsu komandā nebija daudz futbolisti. Un veiksme pirmajā dienā mūs nepievīla šajā sporta veidā. Pirmajā izdevās nospēlēt neizšķirti. Nākamajā vārtsargs pamanījās iesist no savas laukuma puses. Bet pēdējā spēlē par izkļūšanu no grupas bija drāmas cienīgs noslēgums. Tika izveidota burzma vārtu priekšā, sekoja mistiska saspēle un vārti 30 sekundes pirms beigām.

Strītbolā arī gāja visai viegli. Komanda sastāvā bija veseli četri lieli spēlētāji, ko atbalstīja aša meitene. Vienīgi pēdējā spēle bija jau vairāk strītbola cienīga, kad sākās tāda asa spēle. Lai arī pretiniekiem nebija daudz iespējas uzvarēt, bet tas viņiem netraucēja spēlēt asi.

Florbolam gan nesanāca pasekot līdzi, jo tas notika vienlaicīgi ar frisbiju, bet tur neveicās tik labi. Pēdējā spēlē nācās piedzīvot zaudējumu un netikt ārā no grupas. Pretinieki gan bija laba un vēlāk spēlēja finālā.

Frisbijā gāja samērā normāli. Komandā bija saspēles vadītājs, kas labi izmētāja šķīvi un pārējiem to atlika vienkārši noķert. Spējām to arī veiksmīgi izpildīt. Laikam pirmā spēle bija spraigāka, kur uzvarējām ar 2:0, abas pārējās jau bija krietni pārliecinošākas.

Tā nu atlika gatavoties saspringtam svētdienas grafikam, jo bijām tikuši tālāk gandrīz visos sporta veidos. A svētdienā vieglas spēles parasti nav. Tur viss jau ir uz izdzīvošanu un svarīgiem kopvērtējuma punktiem.

Turklāt, bija jau arī iegūta kaut kāda fiziskā kondīcija, nebija tāds pārāk liels nogurums, lai arī no rīta likās, ka vakarā būs smagi. Skraidījis diezgan sen nebiju, kājām nekāda baigā slodze nebija bijusi. Arī iesildoties vienai no rīta volejbola spēlē vienā brīdī pēkšņi nedaudz sarāva kreiso roku. Uz vakarpusi arī nedaudz sāka just muguras muskuļus, kājas. Iegāju arī dušā, lai ar silto ūdeni muskuļi nedaudz atslābst un rītdien tie būtu labākā kondīcijā.

Ja citas reizes piegāju pasākuma vairāk disciplinēti un centos iet gulēt laicīgi, tad šoreiz bija tāds – ok, rītdien būs daudz jāsporto. Ai, nekas, var jau arī aiziet un kādu laiku paballēties, jo gan jau rītdien tāpat būsim uz strīpas. Turklāt, komandā pa lielam visiem bija uzstādījums ballēties, tā ka rītdien visa komanda gan jau būs līdzvērtīgā kondīcijā.

Un ballēšanās bija diezgan forša. Brīžiem saliedētāk, brīžiem ne tik saliedēti, bet tāpat tika uzturēts komandas gars. Un bija arī viegli atpazīt, kur komanda uzturas, jo deju placī bija tikai viena meitene ar kruķiem – mūsu komandas talismans.

Ap diviem gan sāka līt lietus. Tad kādu brīdi varēja izbaudīt dejošanu lietu, bet tad varēja arī doties pie miera. Ja ap 2-3 aizej gulēt, tad nākamajā rītā tāpat jūties labi un neesi arī pārāk samiegojies. Palīdzēju arī aiznest komandas talismanu līdz guļvietai, lai jau nedaudz atpūšas no kruķiem. Svētdien tomēr talismans būs svarīga komandas sastāvdaļa.

Svētdien viss gan sākās diezgan vēlu. Lai arī brokastis bija ap 9, bet sportošana sākās ap 12. Rīts izvērtās gan ne visai veiksmīgs. Rīts sākās ar zaudējumu sīvā cīņā strītbolā. Tieši pa vienu punktu. Pretinieki bija labi, lai arī mēs vienkārši nenospēlējām pietiekami labi, lai uzvarētu. Šajā sporta veidā varējām un vajadzēja sasniegt vairāk.

Futbolā cīnijāmies, daudz iespējas nebija iesist, pretiniekiem gan arī nebija pārāk daudz iespējas. Tā nu tikām pie loterijas – sist 11m. Šoreiz gan veiksme nebija mūsu sabiedrotā un zaudējām ar 1:2. Nedaudz jau žēl, bet nu tāpat tas bija, manuprāt, labs rezultāts mūsu komandai. Tautas bumbā gan viss noritēja pēc plāna un tika gūta uzvara. Volejbolā varējām revanšēties saviem pretiniekiem futbolā un tikām līdz pusfinālam. Frisbijs arī noritēja veiksmīgi un arī tur sasniedzām pusfinālu.

Pēc pusdienu pārtraukuma varējām ķerties klāt arī virves vilkšanai. Pirmā cīņa gan nebija pārāk grūta un arī tur veiksmīgi iekļuvām pusfinālā. Tad gan sekoja smaga cīņa volejbolā, kur diemžēl nācās atzīt pretinieku pārākumu. Sākām diezgan neveiksmīgi, bet spējām līdzsvarot spēli un vismaz uzvarēt otro setu. Trešajā setā arī bijām vadībā, bet nepratām nospēlēt galotni pieļāvām kļūdas un nācās atzīt pretinieku pārākumu.

Tautas bumbas pusfināls bija sekmīgāks, kas noslēdzās ar pārliecinošu uzvaru. Pēdējā metienā arī tika parādīts komandas spēks un gatavība uzvarēt finālā. Frisbija pusfināls gan nebija tik veiksmīgs – nācās samierināties ar zaudējumu. Nespējām izskriet līdzi visiem spēlētājiem un ļāvām vienkārši brīviem cilvēkiem saņemt piespēles zonā. Arī mūsu saspēles vadītājs tika nosegts, kas krietni ierobežoja mūsu spēli.

Pēc tam gan sekoja tautas bumbas fināls, kur mūsu komanda demonstrēja pārliecinošu sniegumu un izcīnija pārliecinošu uzvaru. Šajā sporta veidā mūsu komandai nebija līdzīgu pretinieču. Pēc uzvaras dejas, varējām turpināt sportot.

Virves pusfināla cīņas pirmais vilciens bija negaidīti viegls, kamēr otrajā vajadzēja vairāk pacīkstēties, bet tomēr nevajadzēja daudz laika, lai izcīnītu uzvaru. Tad nu varējām pievērsties dvieļbolam, kur mūsu komanda demonstrēja pārliecinošu sniegumu un pārliecinoši tika līdz labākajam trijniekam. Arī tur tā demonstrēja pārliecinošu sniegumu un izcīnija pelnītu uzvaru, kas atkal tika pienācīgi atzīmēta.

Noskatījāmies vēl volejbola finālu, kur mūsu pusfināla pāridarītāji svinēja sīvu uzvaru. Vismaz neliels gandarījums. Un tad bija noslēdzošā cīņa par uzvaru virves vilkšanā.

Viss sākās gan ar nesteidzīgu iesildīšanos un organizatoru meklēšanu, jo nebija vairāk ne virves, ne tiesneses. Bet tas ātri tika atrisināts. Komandas un skatītāji bija gatavi izšķirošai cīņai, kas solījās būt visai saspringta. Pretiniekiem arī bija laba vilkšanas tehnika. Arī kopējā masa varēja būt līdzīga, lai arī, manuprāt, tā varēja būt par labu mūsu komandai.

Sākums jau bez stresa. Visi mierīgi kādu minūti, divas mierīgi tur un gaida, kad vilkšana kļūs vieglāka. Pēc pirmajām divām minūtām gan nekādas lielas izmaiņas nebija. Ne pozīcijās, ne arī nogurumā. Pēc tam gan sākās aktīvāka stīvēšanās. Bet pa lielam mūs tā īsti uz priekšu tā arī nepavilka. Tad sākām vilkt arī mēs. Tas gan bija tāds – bļauj reizē, reizē. Mēģinu vilkt reizē, bet vispār nejūtu, ka kaut ko varētu pavilkt. Bet nu aizmugurējie vilcēji bija labi, jo kaut kā pretinieka sāka nākt tuvāk līnijai. Tad nu arī vilkām, vilkām un novilkām līdz galam. Lai arī nebija viegli.

Otrais mačs protams bija smagāks. Kā nekā pietiekami daudz spēka jau atstāts pirmajā vilkšanas reizē. Bet citus gadus bija bijis trakāk. Šoreiz pēc pirmās reizes nekas pat tā īsti nesāpēja un nevajadzēja masēt, lai muskuļi atiet. Nu jā, aiz muguras bija kārtīga komanda, kas gan kārtīgi turēja, gan arī kārtīgi vilka. Sākums jau protams līdzīgs – tikai šoreiz tā stāvēšana bija krietni īsāka un kustība sākās jau krietni ātrāk. Vienā brīdī pat mūs par dažiem centimetriem pavilka uz priekšu. Tad arī jūti, ka kājām muskuļi jau sāk nedaudz sāpēt. Bet paskaties, kas notiek otrā pusē un redzi, ka tur pirmais čalis stāv tādu šķību seju – skaidrs, ka viņam sāp vēl vairāk. Tad arī veicām pretuzbrukumu. Kādu gabalu pavilkām savus pretiniekus. Bet arī – vienā brīdī jūtu, ka neiet vairāk uz priekšu. Ok – ņemam atpūtu un vienkārši paturam virvi. Komandas trenneris arī atbilstoši visus nokomandē, lai nedaudz vienkārši paturam pirms pēdējās ofensīvas. Tad arī kaut kā pārliku kājas vairāk uz papēžiem, jo sāniski bija pagrūti noturēt, pārāk sāka sāpēt labās kājas muskulis. Tad nu bija pēdējā ofensīva, kam sekoja komadas uzvaras deja.

Komandas trenneris arī izpildīja solīto uzvaras žestu, attiecībā pret principiālajiem pretiniekiem, uzdāvināja tiem šerifa zeķi, lai mācās!

Vēl noslēgumā komandas kopbilde, apbalvošana. Komandas balvu sadalīšana un liels, liels gandarījums par divām dienām.

Un foršākais, kas mums bija – komanda – kā uzvarās, tā arī zaudējumos.

Stīpa

Picture 2 of 27

Daudz nebija jāspēlē strītbols, bet palekt vēl varu.

Ir ko teikt? Pasaki!

Sakāmais:


7 − 3 =