17 Jūl 2013

Kad 100km airēšana sāk likties sīkums

Starts


Pavasaris mūsu platuma grādos ir labs laiks, ja patīk pa gaisu vicināt airi – upēs palielinās ūdenslīmenis un cilvēki meklē iespējas to izmantot, lai straujāk pludinātos lejup pa upi.
Arī es piederu vienam no viņiem, jo patīk vicināt airi pa gaisu. Man gan specializācija vairāk tiek balstīt uz ilgāku un nepārtrauktu ceļa gabala pievarēšanu sacenšoties ar citiem dalībniekiem, ne tik daudz vienkārša upju pieveikšana.
Varētu pat teikt, ka pēdējos trīs gadus ikgadējais pavasara mērķis ir piedalīties Vohandu maratonā Igaunijā. Ļoti foršs pasākums ar vairāk nekā 400 laivām un diezgan nepārtrauktu airēšanu apmēram 100km garumā (var jau taisīt arī atpūtu, bet tas stipri ietekmē rezultātu).
Pēc divu gadu dalības arī mērķis lēnam tiek celts augstāk. Tā nu šogad latiņa tika pacelta līdz medaļu izcīnīšanai savā klasē, jo ziemas starpsezonā kolēģis iegādājās jaunu laivu, kas ir manāmi labāka (lasīt ātrāka). Skaidrs, ka ar tādu ekipējumu mērķis vienkārši labi nobraukt kļūst jau nedaudz par zemu.

Sagatavošanās posms

Nobraukt 100km pāris dienās jau nav viegli, izdarīt to vienā dienā ir vēl grūtāk, bet izdarīt to maksimāli ātri ir pavisam sarežģīti.
Turklāt, papildus sarežģītību piešķir arī jaunā laiva. Tā noteikti ir ātrāka – taču ātrumus tiek iegūts uz laivas stabilitātes rēķina. Un neteiktu, ka mēs justos pietiekami pārliecināti šajā laivā. Droši vien testa brauciens atstāja arī savu ietekmi, jo jau tajā pamanījāmies izpeldēties februāra beigās. Svarīgi pie tās pierast un iegūt papildu pārliecību manevrējot.
Diemžēl, šogad mūs pagodināja nedaudz ievilkusies ziema, kas diezgan nopietni apgrūtināja iespējas trenēties. Pa ledu jau necik daudz nepabrauksi. Vēl divas nedēļas pirms sacensībām apkārtnē esošās upes bija aizsalušas. Šoreiz gan glāba fakts, ka jūra tomēr nav pārāk tālu. Vēji bija labvēlīgi – tieši jūra pie mājām bija veiksmīgi atbrīvota no ledus.
Tad nu arī airēšanas sezona tika atklāta netipiski airējot pa jūru ar kanoe. Pārāk netraucēja fakts, ka krastā kādu gabalu bija ledus – nu tikai kādus metrus 20 – 40, kas nozīmēja tikai to, ka, ledum beidzoties, dziļums vēl ir saprātīgs, lai nostātos kājās un tas pārāk neapdraudētu. Ledus bija arī pietiekami izturīgs, lai pa to varētu aiznest laivu līdz jūrai.
Vispār interesanti, ja trenējoties ir nedaudz jāuzmanās no peldošiem ledus gabaliem, lai pēkšņi nekļūtu par grimstošu titāniku. Vienu no airēšanas virzieniem arī ierobežoja pamatīgs ledus sanesums. Tas jau ievilkās krietni dziļāk no krasta, tāpēc to kaut kā nebija vēlmes apairēt.
Pēc pāris dienu treniņiem un apmēram noairētiem 40km laiva jau tika nedaudz apgūta Radās pārliecība arī, ka tā nav pārāk nestabila. Kā saka – laivas stabilitāte rodas tad, ja tā brauc pietiekami ātri.
Tā nu vienu no treniņiem noslēdzām ar manevrēšanas treniņiem netālu no krasta, lai labāk apgūtu līkumu izbraukšanu. Braukājām apkārt turpat esošajam ledus gabalam. Taktiski vajag sasvērties uz vienu sānu, lai laiva, izmantojot savērumu, varētu labāk un ātrāk pagriezt. Ar veco laivu jau varēja mierīgi sēdēt uz borta to darot, taču šeit tas ir jādara krietni uzmanīgāk.
Pēc viena no manevriem veiksmīgi sanāca atklāt arī peldsezonu jūrā. Nez, pat nelikās, ka ir tik auksts. Lai gan par siltu peldi to arī nevarēja nosaukt. Pozitīvi, ka jūra nav pārāk dziļa un tā pelde jau īsti nemaz nesanāca – vairāk tāda pastaiga.
Noslēdzošajā etapā vēl vienu reizi sanāca izbraukt 20km pa Gauju. Tā nu nekas cits neatlika – bija jābūt gataviem airēt!

Vohandu maratons

Ja iepriekšējā gadā ledus dēļ sacensības tika saīsinātas par kādiem 10km, tad šogad tie bija apmēram 5km, jo pirmais aplis pa ezeru nebija iespējams – ezers vienkārši bija aizsalis.
Kā arī organizatori bija pieņēmuši lēmumu sadalīt startu pa 3 grupām – pirmie startē rafti, airu laivas un citi brīnumi, tad kanoe laivas un noslēgumā – ātrākā klase – kajaki.
Skaidrs, ka šādā gadījumā starts ir jāņem, jo citādāk būs nopietnas problēmas vēlāk tikt garām priekšā esošajiem konkurentiem (lai gan starts ir jāņem vienmēr – upē kādam tikt garām ir grūtāk nekā startā).
Novērtējam arī pretiniekus – pārējie 3 nopietnie konkurenti – čehu (vec)meistari, kas uzvarēja iepriekšējā gadā, somi, kas labi sagatavojušies un uzvarējuši pirms trīs gadiem, kā arī viena igauņu komanda, kas jau vairākus gadus mēģina uzvarēt, tomēr stabili ieņem vietu trijniekā.
Tā kā esam laicīgi un profesionāli braucēji burzmā, tad startā ieņemam pirmo starta rindu apmēram pa vidu. Ja esi ātrākais, tad ir varianti izrauties no burzmas, citādi burzmā gan var rasties problēmas. Konkurenti ierodas nedaudz vēlāk un ieņem arī pirmo rindu, tikai krietni malā.
Šoreiz gan nekāda skaitīšana nenotiek un uzreiz atskan starts, un burzma sāk virzīties uz priekšu.

Daži pirmie īrieni un esam jau apmēram laivas tiesu priekšā blakus esošajām laivām. Vēl pēc kāda gabala esam izvirzījušies vadībā. Turpat gan seko konkurenti – somu un čehu izskatā. Iespējams tiek pieļauta taktiska kļūda, jo vēlme turēt tik ātru tempu jau no paša starta īsti nav, tāpēc sanāk konkurentus palaist garām.

Iepozējam

Iepozējam


Tūlīt gan seko arī pirmais fails, jo kopā ar pirmajām divām vietām aizbraucam pa upes atteku un zaudējam kādus 150 – 200m. Tagad arī igauņu komanda no mums ir atrāvusies. Sajūta jau arī nedaudz nepatīkama – cīnies, airē, bet te citi tevi vienkārši apdzen. Tā kā pārējie konkurenti ir lēnāki, tad satraukumam nav pamats.
Vismaz kādus laiku varam apdzīt arī dažus kanoe un pēc kādas pusstundas esam atguvuši arī savu 3. vietu. Jāsaka, ka diezgan mierīgi un ātri paejam garām igauņu ekipāžai.
Skaidrs, ka šai brīdī zaudējām arī iespēju pacīnīties par augstāku vietu, jo konkurenti turpināja turēt tempu, bet mēs to īsti nemācējām palielināt, lai spētu tikt tuvāk.
Tad nu sekoja mierīga, taču pietiekami ātra, airēšana nākamo trīs stundu laikā. Ik pa laikam sanāca apdzīt arī kādu raftu, kas bija startējuši agrāk, bet bija manāmi lēnāki.
Ap ceturto stundu seko arī pirmais fails. Neprecīzi izņemts līkums, ārējā malā sanesums, nepietiekami komunicējam savā starpā un pietrūkst precīzas rīcības, kas rezultējas peldē. Abiem airi ir vienā pusē un pēc brīža pateicoties sadursmei ar sanesumu jau peldam.
Atkāpei var minēt, ka šogad sacensībās ūdenslīmenis ir ļoti augsts un upe ir diezgan ātra.
Sākumā uzlieku roku uz laivas priekšgalu, kā arī pēc brīža jau cenšos uzairēt arī ar rokās esošo airi uz krasta pusi. Vēl pēc brīža atskatoties konstatēju, ka esmu jau nonests nost no laivas, tā ir kādus 10 metrus aiz manis, bet pie tās vēl turas kolēģis. Tā nu iet, ja laivā nav gaisa balonu – nav tik viegli uz tās noturēties.
Skaidrs, ka jātiek krastā un tur jāmēģina sagaidīt kolēģis, lai arī laivu nogādātu krastā. Tas gan nav pārāk viegli, jo krasti diezgan stāvi un upe diezgan strauja. Kolēģi arī veiksmīgi tomēr sagaidu, palīdzu viņam tikt krastā. Šai brīdī palīdz arī laivas papildināša ar striķi, kam galā korķītis – pietiek līdz krastam nogādāt tikai korķīti un aiz striķa jau daudz vieglāk ir izvilkt laivu. Ātri izgāžam ūdeni un braucam tālāk.
Šai brīdī mūs pirmo reizi apdzen pirmās vietas rafts, ko neilgi pirms tam apdzinām mēs. Pēc kāda laika, kad apdzenam viņus. Ieraugot mūs, viņi tā nedaudz pasmaida. Šī ir viena no laivām, ko uz upes satikām visbiežāk.
Pēc peldes skats top drūmāks

Pēc peldes skats top drūmāks


Pēc peldes gan ir kļuvis nedaudz vēsāk. Drēbes jau nepārvilkām, jo vajag tikai airēt. Arī saulīte īsti nelutina, tāpēc tās drēbes pārāk nežūst un siltāk pārāk nepaliek.
Tomēr veiksmīgi sasniedzam pirmo pārnesienu – dambi, pirms kura jāstāj krastā, jāapnes laiva un tad var braukt tālāk. Pārnesienos var tikt arī pie silta ēdiena, uzpildīt dzeramo, kā arī vienkārši padzerties. Šis izcēlās ar papildus labu fīču – teltī bija uzstādīts gāzes sildītājs, pie kura varēja nedaudz sasildīties. Tas ļoti palīdzēja. Noteikti palīdzēja arī no atbalsta vienības paņemtā jaka, kas tomēr nedaudz uzlaboja siltuma noturēšanu. Arī nosalušie pirksta atguva pašsajūtu.
Bijām vismaz daļēji gatavi upes interesantākajam posmam. Upes ātrums un tur esošie vecajie dambji to padarīja par ātrāko un sarežģītāko maratona daļu.
Pie pirmā vecajā dambja saprotam, ka mūsu esošais ekipējums nav pietiekami labi konstruēts krāču (viļņu) pievarēšanai, jo lielāks ūdens vilnis atsit vaļā pārvalku un tālāk jau ūdens satiek laivā.
Pirmajā dambī tas vismaz rezultējas tikai piestāšanu krastā, lai varētu izliet lieko ūdeni, ne vēl vienu papildus peldi. Lai arī tas norit diezgan ātri – tāpat tas aizņem apmēram minūti.
Nākamais dambis izrādās kritisks. Arī atmiņas no iepriekšējām reizēm nav pozitīvas, jo pirms diviem gadiem jau sanāca tur apgāzties. Diemžēl arī šogad sanāca tur nedaudz izpeldēties.
Ja godīgi, tad īsti nesapratu līdz galam, kas notika un kāpēc apgāzāmies. Laikam jau tāpat kā pirms diviem gadiem, kad laivu vienkārši sameta. Lai gan liekas, ka galvenā problēma varētu būt atstraume, kas vienā brīdī vienkārši sašūpo laivu no sāna.
Sākuma plāns jau bija vienkāršs – peldēt uz to pašu vietu, kur pirms diviem gadiem, izsmelt laivu un braukt tālāk, taču šoreiz straume bija daudz lielāka un tikām tajā straumes daļā, kas gāja uz atstraumi.
Tas ir, priekšā ir stāva klints, kur malā vispār netiek un abos sānos jau ir pagrūti izkāpt. Atstraumes pusē situācija ir vēl kritiskāka, jo krasts ir vēl manāmi stāvāks. Vismaz tiek ievērtēti pāris upē guloši koki, pie kuriem varētu arī piestāt izcelt laivu un izgāzt ūdeni.
Ja es pēc peldes jūtos diezgan ok, jo paspēju pa vidu sasildīties un arī paņemt jaku, tad kolēģi šis pavērsiens ir ietekmējis stipri vairāk. Viņš pat apsver iespēju pārtraukt sacensības un mierīgi kāpt krastā, lai varētu atgūt komforta sajūtu.
Vēl airējam

Vēl airējam


Peldamies

Peldamies


Smeļam laukā laivu

Smeļam laukā laivu

Īsā laikā divas reizes izpeldēties aukstā ūdenī un vēl papildus fiziski noslogot organismu nav pārāk labi. Ja iestājas pārāk liela ķermeņa atdzišana, tad tas nav diez ko pozitīvi.
Tika arī pārvilktas līdzi esošās drēbes, lai ir vismaz nedaudz siltāk un neturpinātos tik ļoti ķermeņa atdzišana. Silta tēja gan īsti nav ko iedzert, tāpēc atliek vien saņemties iekšēji, lai turpinātu ceļu.
Veiksmīgi arī iztukšojam laivu no ūdens un esam gatavi tālākam ceļam. Vismaz kādu gabalu jau noteikti ir jāuzairē, jo šeit izstāties īsti nav iespējams – laivu no upes īsti izcelt nav kur, tāpēc jātiek ir vismaz līdz nākamajam tiltam. Līdz tam jau varēs saprast vai pašsajūta uzlabojas vai tomēr nē.
Uzsākšanas manevrs arī ir netriviāls. Esam atstraumē – tāpēc jātiek vispirms pāri straumei, turklāt otrā pusē ir līkums, kura ārmalā pār upi ir pārliecies koks, kas mēģina noķert garām braucošos laivotājus. Teorētiski jau viss ir skaidrs – uzairēt pret straumi, tikt tai pāri tālāk par koku un tad veiksmīgi airēt tālāk. Praktiski – straume ir pārāk spēcīga un arī dažāda, tāpēc laiva drīz vien tiek arī nedaudz sanesta un tiek nesta virsū tieši kokam, kas pārliecies pāri upei.
Man bija vienkārši skaidrs – ja peldam, tad pie nākamā tiltam esam ārā, jo sausas drēbes vairāk nav, ķermenis vēl vairāk atdzisīs un tās būs cīņas beigas. A starp koku un upi tā sprauga ir tik maza, ka knapi var palīst apakšā. Seko sadursme, pāris sekunžu šūpošanās, bet veiksmīgi esam garām kokam. Vismaz uz brīdi iestājas neliels atvieglojums.
No rezultāta viedokļa šajā vietā esam zaudējuši ļoti daudz laika, jo krastā pavadījām apmēram 15 minūtes (Laivas ātrums ir apmēram 10km/h, tad 15 minūtes ir 2.5km handikaps uz upes. Airējot par 10% ātrāk nekā konkurenti būtu nepieciešamas 2 un ½ h, lai atgūtu šādu zaudējumu, taču pēc atdzišanas ir grūti airēt ātrāk).
Pozīcijas ziņā esam atkrituši no 3. vietas uz 7. vietu. Kas droši vien ir mazākā problēma, jo spēka rezerves ir krietni patukšotas pēc šādām peldēm.
Vēl pēc pāris kilometriem sekoja arī pēdējais dambis, kur ir viens no lielākajiem viļņiem. Taču tajā pašā laikā dambis nav pārāk sarežģīts.
Kolēģim gan ir vēlme dambi labāk pievarēt gar krastu, lai būtu garantija, ka sausām drēbēm varēs turpināt ceļu. Bet īsti neredzam piemērotu vietu, kur apstāties un izkāpt krastā, tāpēc atliek vien saņemties un braukt.
Nedaudz piesmeļam laivu, pašūpojāmies, bet veiksmīgi piebraucam krastā, izlējām ūdeni un turpinājām ceļu pretī finišam. Tālākais maršruts jau vairāk ir izturības pārbaudījums, jo atlikusī daļa ir apmēram 45km mierīgas airēšanas.

Drudžains pirmais vilnis

Drudžains pirmais vilnis

Turpinam airēt

Turpinam airēt

Jau ir iestājies čils

Jau ir iestājies čils


Tad nu arī varēja lēnām likt klāt tempu un sākt ķert priekšā braucošos konkurentus.
Ātri tikām garām 6. vietai. Vēl pēc laikam apdzinām arī 5. vietu. Bet tad sākās interesantākais posms. Normālā ūdenslīmenis laikā ir upe ar 100 līkumiem, kad pāri zālei redzi konkurentu 5 līkumus uz priekšu – izskatās tuvu, taču tajā pašā laikā ļoti tālu.
Pārplūdušas upes laikā tā vairāk atgādina orientēšanās pa upi, ne braukšanu. Tad nu airē tikai taisni un mēģini saprast kurā brīdī straume aiznesīs uz kuru pusi, starp kuriem kokiem ātri ir jāizbrauc, lai tiktu nost no straumes un kaut kur neieskrietu. Arī pārplūdušajā upē paairēt pārāk tik ātri nevar, jo upe ir ļoti sekla, kā arī airēšana nav tik vienmērīgi – iekļūstot un izkļūstot no straumes – jāuzairē ātrāk – pa pārplūdušajiem sēkļiem atkal vairāk ar airi jābaksta zeme. Arī iespēja braukt pa upi nav laba, jo pa sēkli nokļūt uz priekšu var tomēr ātrāk, nekā braucot pa upi. Vēl kādu pirmo līkumu mēģinājām izbraukt godīgi un tikai tad sapratām, ka tā nav iespēja, jo lielākā daļa vienkārši brauc taisni.
Tā nu orientējāmies pa upi un lēnām tuvojāmies finišam. Īsi pirms priekšpēdējā pārnesiena pamanījām arī 4. vietā braucošo ekipāžu. Ņemot vērā, ka līdz finišam vēl kādi 20km, tad skaidrs, ka šos apdzīsim – tikai laika jautājums kad un kā tas notiks.
Pēc pārnesiena orientēšanās gan turpinājās. Pirmajā vietā viņi aizbrauca īsti ne tā un mēs apdzinām viņus, taču pēc brīža mēs noorientējāmies vēl sliktāk, tāpēc palaidām viņus atkal garām un pat iedevām lielāku atrāvienu.
Šai brīdī airēšana bija kļuvusi ļoti smaga – spēki bija patērēti daudz, pa sēkļiem laiva uz priekšu īsti neiet, priekšējie tuvāk īsti nenāk, vienā brīdī pat izskatījās, ka pat sāka nedaudz attālināties. Taču kritiskāk, ka nav īsti varianti uzairēt ātrāk, lai atstarpi mazinātu. (Laikam jau šajā brīdī priekšā esošā laiva spēja turēt mūsu tempu, jo citādāk būtu krietni grūtāk rast motivāciju un spēku turēt tempu)
Pareizā brīdī gan atcerējos par ārējām enerģijas rezervēm – apēdu kabatā esošo musli batoniņu, kas pa peldēšanās reizēm bija palicis nedaudz slapjš, bet izšķīdis tomēr vēl nebija. Parādījās enerģija, arī upe kļuva par upi, ne orientēšanās trasi. Temps tika pielikts un drīz arī apdzinām 4. vietā esošos konkurentus.
Jāsaka, ka tai brīdī viņiem nebija daudz variantu pacīnīties, jo aizgājām garām un atrāvāmies diezgan manāmi. Lai likvidētu jebkādus jautājumus par cīņu, pielietojām taktisko variantu – atrauties tieši pirms pārnesiena, lai pārnesiena laikā var aizskriet tālāk un viņiem vairāk nebūtu nekādu variantu.
Pēc pāris km airēšanas arī pienāca pēdējais pārnesiens 5km pirms finiša. Pie pārnesiena, kāpjot ārā no laivas, gan sanāca feils, kā rezultātā trešo reizi nokļuvu ūdenī. Kā saka – vajadzēja kāpt ārā ātri, lai ātri var virzīties uz priekšu, bet spēki tomēr nebija tik daudz, lai varētu pietiekami koordinēti to izdarīt, tāpēc sanāca nedaudz sašūpoties un apzināti krist ārā no laivas, jo bija skaidrs, ka vēl pacīnoties varētu apgāzt arī visu laivu.
Īsi pirms pēdējās peldes izskatos sauss

Īsi pirms pēdējās peldes izskatos sauss


Pārāk gan par to nesatraucos, jo tikai 5 km līdz finišam. Tas pat bija nedaudz atvēsinoši, pēc spraigās airēšanas pēdējos pāris kilometros.
Pārnesienā vēl tiku pie Red Bull, tas tā arī skrienot tika attaisīts, puse izdzerta, otru pusi atstāju kolēģim, kurš nesa laivu. Neapstājoties arī apmainījāmies nesamajiem – paņēmu laivu, kamēr viņš Red Bull. (Laivas priekšu palīdzēja pārnest atbalsta grupa)
Tālāk sekoja ļoti ātra airēšana. Ja pirms pārnesiena priekšā bija aizgājis divnieka kajaks, tad pēc pārnesiena bijām jau priekšā viņam. Pāris km arī turējāmies priekšā, bet nu tad gan nācās atdot pozīcijas.
Apmēram kilometru pirms finiša pamanījām 3. vietā esošo komandu, bet līdz finišam bija pārāk maz un viņi bija pārāk tālu priekšā, lai varētu spēt apdraudēt viņu pozīciju. Vismaz tāds iekšējs gandarījums, ka tomēr spējām pievilkt.
Beigās vēl bija pārbaudījums ar labu sānvēju, kas apgrūtināja tikšanu uz priekšu, bet tik īsu gabalu vēl bija spēks izturēt un uzairēt.

Eksperimentālās sacensības ar jauno laivu bija diezgan interesantas, kā arī parādīja, ka tai ir patiešām labs potenciāls. Man tiešām patika šīs sacensības, jo tās sagādāja dažādas, interesantas emocijas un par garlaicību grūti sūdzēties.

Kad 100km airēšanas sāk likties tāds nieks jeb Gauja XXL

Pēc divām nedēļām bija ieplānotas nākamās sacensības – Gauja XXL, kas vairāk ir jautājums par iekšējo izturību un noturību, bet mazāk par sacensību garu ar konkurentiem.
Turklāt, bijām vienīgā kanoe ekipāža 310km distancē, kas nozīmēja, ka varam konkurēt tikai ar kajaku vieniniekiem, kas arī brauca šo distanci. Taču tā tāda nesalīdzināma konkurence, jo laivu tipi jau tomēr pietiekami atšķirīgi.
Gatavošanās posms nekāds īpašs arī nebija, papildus vēl pēc Vohandu maratona brīvdienās paairējām kādas pāris stundas.
Sākotnējais mērķis – noturēt vidējo ātrumu ap 10km/h. Vismaz ir savs mērķis, uz ko tiekties. No laivas kāpt ārā tikai tad, kad tas patiešām ir nepieciešams (vai obligāti izpildāms) un censties pievarēt visu distanci līdz galam. Ņemot vērā iepriekšēju pieredzes trūkumu braukt tik daudz stundas no vietas, bija grūti saprast, ko no visa pasākuma vajag sagaidīt un kam pievērst pastiprinātu uzmanību.

Ierodamies laicīgi – kā noteikts nolikumā, apmēram 1h pirms starta, kas ir paredzēts 19:00 vakarā. Pie laivas tiek piestiprināta lampa, lai var braukt pa nakti un neminēt upes virzienu, sapakoti pārtikas krājumi, atrādīts obligātais ekipējums, kas tika samazināts līdz absolūtam minimumam un tikai vitāli nepieciešamās lietas. (Vienmēr jau var ielikt vēl vienu rezerves kreklu, bet tā beigās tie grami savācās un laiva kļūst daudz smagāka un grūtāk vadāma)
Tā nu esam gatavi startēt. Lai arī konkurenci ir ļoti maza, tomēr klasika paliek klasika – starts ir jāņem, lai varētu saprast, kādi ir konkurenti un kāda ir apmēram pozīcija, par ko cīnīties.
Jau pēc starta pa priekšu aizbrauc divi poļi un latvietis Stavro.

Startējam

Startējam


Šādu tempu laikam nevarēsim turēt. Pēc kāda laika garām aizbrauc arī lietuviešu kiborgs un vēl viens lietuvietis. Ar vienu latvieti braucam ļoti līdzīgi, lai arī pēc kāda laika vadībā izraujas viņš. Aiz muguras esošie gan vairāk nav nedz saredzami, ne sadzirdami.
Gauja šajā posmā ir visai līkumaina, kas prasa papildus piepūli, lai nostūrētu kanoe. Nav tik viegli, ja grib saglabāt ātrumu un normālu trajektoriju. Stūres iekārta jau nav kā kajakiem, kas tikai airē un piestūrē ar tās palīdzību, kā vajag.
Vēl pēc kāda laika sākas arī diezgan normālas krāces. Pirms tām apdzenam arī priekšā braucošo latvieti, kā arī panākam lietuvieti, kas laikam sagaida kompāniju, jo laiva viņam vairāk gludūdens un apgāzties šādā vietā varētu būt visai nepatīkami. Upe plata, strauja, taču arī krēsla jau nāk virsū.
Pārbaudām arī uzlaboto laivas pārklājumu, kas tagad turas daudz labāk un vairāk nelaiž iekšā ūdeni, ja nākas braukt arī pa lielākiem viļņiem. Tas viennozīmīgi ļāva izvairīties no kādas piebraukšanas krastā, lai lietu ārā ūdeni.
Krēsla lēnām paliek arvien tumšāka un var teikt, ka ir pienākusi nakts. Tiek uzvilkta papildus jaka, jo ārā nav pārāk silts. Arī pārtika tiek uzņemta regulāri – mans plāns ir apmēram 1 musli batoniņš uz nobrauktiem 20km.
Izskatās, ka naktī mums būs kompānija, jo lietuvietis pat īsti neslēdz iekšā lampu un visu laiku cenšas turēties aiz mums. Laikam jau vēlas kompāniju drošākai nakts pievarēšanai. Arī brīžos, kad samazinām ātrumu un nedaudz atpūšamies, viņš izmanto šo laiku atpūtai.
Arī mums nav par ko sūdzēties, jo tomēr kompānijā nedaudz jautrāk un uzmundrinošāka. Lielāka motivācija nemitīgi airēt un uzturēt tempu.
Arī ar visu lampu braukšana ir interesanta, jo tik viegli jau nevar pateikt, uz kuru pusi tas līkums aizies. Papildus sarežģītību piešķir Gaujas attekas.
Vienā no tām arī iebraucam, taču mēs ļoti ātri saprotam kļūdu un pēc 20m griežam riņķī. Krastos kaut kā pārāk daudz sakrituši koki, upē tādi tiek vienkārši aizskaloti.
Pa ceļam lampa tomēr sāk slēgties laukā ārā ātrāk nekā tas ir norādīts specifikācijā, un sākumā tā vienkārši samazina jaudu, kas vairāk apgrūtina ceļa redzēšanu.
Pēc iebraukšanas nākamajā attekā paliekam arī pavisam bez lampas gaismas. Arī neko daudz vairāk līdzēt tur nevar, ņemot vērā, ka tā ir laivas priekšā un to faktiski nevar aizsniegt pa tiešo, bet ieslēgšana/stipruma maiņa notiek ar aira palīdzību. Tas ir, mēģinot ar airi nospiest vajadzīgās pogas uz lampas. Un uz šādām aira slēgšanas operācijām tā atsakās reaģēt.
Nav arī tik tumšs, lai būtu vajadzība kāpt ārā no laivas un mēģināt saslēgt kaut ko labāku. Pilnmēness tomēr labi izgaismo apkārtni.
Pēc brīža gan esam ārā no attekas un atkal atrodamies Gaujā. Kādu brīdi gan orientējamies, kurā virzienā vajag braukt. Atteka bija tāda interesantā vietā – upe taisa 90 grādu līkumu, kamēr atteka aiziet taisni. Tad nu tumsā var nedaudz apjukt.
Lampas nebūšanas vienā vietā arī ietekmēja distanci -– izbraucām apli faktiski pa atteku, kamēr daudzi tur izbrauca pa taisno izmantojot pārplūdušo Gauju, kas ietaupītu dažu simtu metru airēšanas. (Šo jau konstatējām pēc finiša ar piedāvātajiem GPS logiem)
Nakts lēnām bija pārvarēta, un pienāca arī rīta gaisma, pēc GPS datiem novērtējām attālumu līdz kontrolpunktam (KP). Tā kā bijām nobraukuši jau pāri 90 km, tad sākām kāpināt tempu, jo tūlīt jau būs KP un vajadzēs uz 30 min kāpt ārā no laivas, kā tas ir rakstīts nolikumā. (Varēs nedaudz atpūsties)
Arī noskaņojums (pašsajūta) man ir diezgan normāls, lai arī nogurums ir jūtams, tomēr tas nav pārāk liels. Arī pēc negulētās nakts miegs pārāk nenāk. Pat ir neliels žirgtums.
Tomēr KP izrādās pārāk tālu, lai spētu turēt tik ātru tempu, tāpēc tas vienkārši sāk kristies. Šai brīdī lietuvietis mūs apdzen. Pēc viņa uzņemtā ātruma ir nedaudz nesaprotams, kāpēc tik ilgi viņš ir braucis aiz mums, jo viņš mums aizbrauc garām ļoti ātri un vienkārši strauji atraujas.
Vēl pēc dažiem līkumiem iekšēji sāku priecāties, ka tūlīt tomēr būs KP, jo aiz līkuma izskatās, ka viņš ir piebraucis pie krasta. Bet tā vietā izrādās, ka viņš vienkārši ir izpeldējies un tagad kopā ar laivu ir ticis līdz krastam.
Žēl, ka viņš bija tik ļoti atrāvies un neredzējām pašu notikumu. Jo tā līdz galam nebija skaidrs, kā viņš spēja to izpildīt (Vai pie vainas vienkārši bija nogurums un nespēja vienkārši noturēt līdzsvaru). No piedāvātās palīdzības gan viņš atteicās, tāpēc mierīgi airējām tālāk, tomēr tam KP kaut kur drīz vajadzētu būt.
Jā, vēl pēc brīža KP ir veiksmīgi sasniegts. Atvieglojums gan ir mazs, jo ir 5:30 no rīta, ārā ir temperatūra ap 0 grādiem, apģērbs ir nedaudz mitrs, ir vēss. KP esošais ugunskurs arī ir niecīgs, lai pie tā būtu silti, var tikai nedaudz pažāvēt cimdus, uzēst piedāvātos makaronus ar gaļu un gatavoties doties tālāk.
Šai brīdī bija arī tāda neliela vilšanās sajūta, kad gribi pēc 100km airēšanas pusstundu atpūsties, bet tas vienkārši nav iespējams – ir pārāk auksts.
Pēc minūtēm 5 atbrauc arī lietuvietis. Viņš gan drīz sāk zvanīties pa tel. un kaut ko apspriest. Laikam konsultējās, vai patiešām vajag braukt tālāk. Kā vēlāk izrādās, tad viņš ir arī izstājies. Vēl pēc kādām 15-20 minūtēm iebrauc nākamie 2 konkurenti ar kajaku vieniniekiem.
Baigā atpūta jau nav sanākusi, bet nedaudz vairāk kā pēc 30 min esam atpakaļ upē un airējam uz priekšu. Nav jau daudz variantu, jo ārā nav silti. Labāk sēdi laivā un airē, nekā salsti krastā.
Kolēģim gan nogurums parādās arvien lielāks. Lai arī līdz ar sauli paliek siltāks, tomēr tas neatgriež spēkus.
Kolēģis jau lēnām sāk runāt par jautājumu – vai ir nepieciešams nobraukt sacensības līdz galam, vai tomēr pietiek, ka esam tikuši tik tālu. Tomēr airus kustinām un uz priekšu braucam. Filozofiskas pārdomas un iekšējās noturības pārbaude jau tomēr netraucē virzību uz priekšu.
Neilgi pirms Valmieras ir kritiskais punkts, kad kolēģis jau ļoti nopietni apsver iespēju piestāt krastā un tur arī palikt. Piezvanīt atbalsta vienībai un sarunāt komfortablu braucienu mājup.
Tiek izskatīta arī versija aiziet Valmierā ciemos pie tur dzīvojošā kolēģa un atpūsties. Gan jau tas varētu atjaunot spēkus un būtu vismaz silti un komfortabli. Izskatot iespēju piestāt Valmierā, gan konstatējam, ka nevienam no mums līdzi nav naudas, tāpēc izpaliek pat iespēja piestāt krastā un ieiet veikalā.
Vēl viens arguments braukšanas turpināšanai ir tas, ka šajā laikā īsti nevaram sarunāt kādu, kas atbrauks savākt, tāpēc vienkārši nīkt tik ilgi krastā būtu pārāk neinteresanti un neforši. Nauda, lai aizietu līdz veikalam, jau arī nav.
Tad nu esam sasnieguši Valmieras “Kazu krāces”, kas tik augstā ūdenslīmenī ir pārplūdušas un ir daudz līdzenākas nekā Gauja, tās sākumposmā. Faktiski no krācēm tur ir tikai nosaukums.
Tad nu arī turpinām cilāt airi, skaitīt cik daudz vēl atlicis ir līdz nākamajam KP. Ņemot vērā, ka GPS jau ir beigušās baterijas un rezerves baterijas nav, tad daudz varianti nav, kā vien noteikt attālumu uz čuju pēc norādēm, ko apmēram zinām.
Skaidrs, ka no Valmieras līdz Cēsīm, kur ir nākamais KP, ir apmēram 50km jeb 5h airēšana. Tad nu sākam orientēties apmēram pēc pulksteņa.
Neilgi pēc Valmieras gan sākam atkal airēt nedaudz ātrāk, arī motivācija parādās, jo pa upi kuģo laivu brauciena dalībnieka. Tad nu ir ko apdzīt un nevar pārāk atpūsties. Ir vismaz, kas dod motivāciju airēt ātrāk. Arī var dzirdēt atzīstamus vārdus par airēšanas tempu.
Tā nu kādi 15km tiek pieveikti diezgan nemanāmi un labā tempā, taču tad izbeidzas apkārt esošie laivu brauciena dalībnieki, kā arī spēki atkal ir samazinājušies.
Pēc tam gan atkal sāk piezagties nogurums un nespēja īsti vairāk nosēdēt benķī, jo sāk kaut kas arvien vairāk spiest muguru un nav īsti iespējams iekārtoties ērtākā pozā. Njā, tas ir diezgan neforši, ja paliek vienkārši grūti nosēdēt laivā.
Vēl pēc kāda laika mūs apdzen viena no stafetes komandām, kas garām braucot nedaudz uzmundrina un saka, ka Cēsīs būšot garšīga zupa. Njā, līdz Cēsīm gan vēl jātiek, a to izdarīt ir pagrūti, ja nevar pat tā īsti nosēdēt laivā.
Vēl pēc brīža tomēr nolemjam nedaudz piestāt krastā. Jau otro reizi šajā braucienā. Iepriekšējā bija kaut kad no rīta, kad arī vajadzēja vismaz nedaudz vēl pastaipīties. Šoreiz gan nogurums ir daudz jūtamāks. Nolemju arī pāris minūtes vienkārši pagulēt smiltīs. Tas noteikti palīdz. Kolēģis arī atzīmē, ka man mugura izskatās labi noberzta pret laivas malu un man tur esot trīs strīpas (kad vienā vietā ir noberzts, tad iekārtojies ar nākamo vietu). Tas arī izskaidro nespēju nosēdēt savā vietā. (Laivas sēdvieta ir tieši kādu cm par mazu, lai tā būtu pavisam ērta.) Arī iespējas iekārtoties pozā, kur atbalstīt vēl nenoberztu muguras daļu ir izsīkušas.
Kāpjam vien atpakaļ laivā un turpinām airēt. Nelielā atpūta ir palīdzējusi. Sasniedzam Cēsu tālāko tiltu, saprotam, ka drīz būs KP. Arī kolēģis jau ir atpūties un noskaņots tomēr airēt līdz finišam. Ja jau tik maz ir palicis, tad jau vajag to pieveikt.
Vēl pēc nebeidzamas stundas airēšanas esam sasnieguši Cēsu otru tiltu un sākam skatīties, kur tad ir mūsu KP, lai var tikt krastā.
Ņemot, ka apkārt ir daudz un dažādi tūristu bariņi Gaujas malā, tad īsti nevar saprast, kurš ir tas īstais. Arī pazīstamus cilvēkus pārāk neredz. Bet nu jau kādu gabalu aiz tilta ieraugām arī mūsu ilgi gaidīto KP.
Nevarētu teikt, ka esam baigi lepnie atsakoties no piedāvātās palīdzības, lai izkāptu no laivas, tomēr pašu spēki vēl ir pietiekami daudz, lai to varētu pievarēt. Izkāpjam no laivas un tad ir tāds – ohh, brīvs, varam kādu laiku atpūsties.
Pāris dalībnieki, kas airē stafetes komandā, uzmundrina, ka finišu jau nu vajag sasniegt. Arī iepriekšējā GaujaXXL uzvarētājs kanoe klasē saka, ka varam pāris stundas pagulēt un tad jau tāpat pārspēsim viņu uzstādīto trases rekordu.
Izmantojam iespēju arī nedaudz iekost, jo kontrolpunktā tiek vārīta zupa. Enerģija noslēdzošajā posmā lieti noderēs.
Pēc 10-15 minūtēm ierodas arī pāris kajaki, kas vēl joprojām mums seko. Man jau likās, ka šiem mūs vajadzētu apdzīt, jo spēku daudzums lēnām izsīkst. Bet dīvainā kārtā viens no dalībniekiem izstājas. Iespējams, nevēlējās cīnīties vēl vienu nakti, kas nav pārāk patīkami. Bet otrs, kā vēlāk noskaidrojās, finišēja veselas 2h pēc mums. Laikam kārtīgi izgulējās.
Vēl pirms izbraukšanas sagatavojam ekipējumu. Priekšā esošai lampai tiek nomainītas baterijas, kolēģis tiek arī pie paralona paklājiņa, lai padarītu ērtāku sēdēšanu – citādāk tas nopietni apgrūtinātu ceļu līdz finišam.
Ja viņam ir problēmas ar nosēdēšanu un liek zem pakaļas matracīti, tad es savējo aizbāžu aiz biksēm tā, lai tas nosegtu muguru un ļautu normāli nosēdēt atbalstoties. Citādi to kļūst arvien grūtāk izdarīt, bet neatbalstīties arī īsti nevar, jo pietrūkst vietas.
Galvenās problēmas tomēr, sāk izskatīties, radīs veselības problēmas, jo pēc intensīvās airēšanas ir sākusi sāpēt labās rokas locītava. To gan mēģinu nedaudz notīt ar elastīgo saiti, bet neteikšu, ka tas pārāk palīdzētu. Lai gan, ir par kripatiņu labāk. Ir tā iekšējā cerība, ka līdz finišam jau vajadzētu izturēt.
Vēl pirms izbraukšanas nolemjam nedaudz pagulēt. Tas patiešām ir nedaudz, jo nolemjam nosnaustiem 15 minūtes tāpat uz zemes – ir vēla pēcpusdiena un saulīte smuki silda. Lai gan beigās nosnaudāmies varbūt pat mazāk – laiku pārāk neuzņēmām un modinātāju nelikām.
Tā nu atkal esam atpakaļ laivā, lai nocīnītos pēdējos 90km. Spēki ir atpakaļ, ūdenslīmenis vēl joprojām labs un atliek tikai airēt. Arī uz priekšu iet visai labi un jau ļoti drīz esam sasnieguši Līgatnes pārceltuvi.
Tālāk gan tik raiti vairs neiet. Roka sāk sāpēt arvien vairāk un vairāk. Vienā vietā arī piestājam krastā, lai nedaudz pārtītu elastīgo saiti.
Tā kā ir jau ap 20 vakarā, tad bebru aktivitāti ir atkal atsākusies. Tā nu arī stāvot krastā redzu, kā 10m tālāk viens no šīs sugas pārstāvjiem kaut ko kužinās pa krastu. Instinkti paliek instinkti un skatos vai pie rokas nav kaut kas līdzīgs kokam. Airi gan ziedot negribas, tā nu cīņa ar bebra kungu tiek atlikta un turpinu koncentrēties braucienam.
Siguldas tilts gan nāk ļoti lēnām, nemitīgie līkumi ar pauguriem abās pusēs, krēsla kas lēnām nolaižas pār upi un sāpes rokā, kas paliek arvien lielākas. Bet beidzot tiek sasniegts arī tilts. Ja mazākā ūdenslīmenī tur ir nelieli vilnīši, tad lielā ūdenslīmenī tur nekas netraucē un atliek tikai airēt, kas gan kļūst arvien grūtāk.

Ir iestājusies tumsa, tāpēc tālākam braucienam tiek ieslēgta priekšā esošā lampa, lai labāk redzētu Gaujas līkumus.
Arī braukšanas attāluma noteikšana ir apgrūtināta, jo krastos vairāk nav iespējams redzēt kādus orientierus. Atliek vien paļauties uz nojautu par to, cik daudz vēl ir palicis, ko airēt.
Arī draugi bebri upju krastos kļūst krietni vairāk un aktīvāki, jo nemitīgi var dzirdēt kā vienā, tā otrā pusē kaut kas ielec ūdenī. Drīz arī nonākam vistuvāk bebram (vai drīzāk bebrs nonāk tuvu mums), jo atpūtas brīdī pēkšņi blakus laivai atskan liels plunkšķis.
Nākamie 10km gan kļūst par diezgan lielu izturības pārbaudījumu, jo roka sāk sāpēt ar vien vairāk un nopietni apsveru iespējas, ko darīt tālāk, jo reāli kļūst diezgan sāpīgi airēt, bet attālums līdz finišam ir pārāk liels. Kolēģis gan piezvana atbalsta vienībai, ko sarunājam satikt pie Murjāņu tilta.
Šis laikam ir arī ilgākais laika sprīdis, jo uz priekšu iet ļoti lēnām, arī iespējas paairēt ātrāk īsti nav. Jau tā pārsvarā airēju tikai ar vienu roku, kas uzreiz nogurst daudz ātrāk. Vismaz ir skaidrs, ka tiekot līdz Murjāņu tiltam varēs izdomāt, ko darīt tālāk. Tā nu vienā brīdī ir arī atvieglojums, jo tas tilts beidzot ir arī pienācis.
Timings ir labs, jo tieši tajā pašā laikā piebrauc atbalsta komanda. Tiek piedāvāta gan silta tēja, gan arī iespēja iekāpt mašīnā nedaudz sasildīties. Man liekas, ka izdarām netaktisku darbību iekāpjot mašīnā nedaudz sasildīties, jo nekādas drēbes īsti nost nenovelkam. Pēc izkāpšanas no mašīnas uzreiz paliek manāmi vēsāks.
Vismaz tiek atrasts arī optimāls risinājums kā nofiksēt roku. Izmantoti tiek parolola matracīša gabali un elastīgā saite. Man jau galvenais, lai roka būtu iespējami nekustīga, ērtums jau šai brīdī ir sekundāra lieta, risinājums tieši arī nodrošina to, ka locītava ir gandrīz nekustīga.
Pēc kāda brīža arī esam gatavi turpināt maršrutu. Tagad atskatoties liekas, ka 5 minūšu komforts mašīnā tika iemainīts pret 3h pastiprināta vēsuma. Bet nu – vismaz kaut ko varēja iemācīties nākamajām reizēm.
Šai brīdī mūs pēkšņi panāk kaut kāda laiva. Sākumā, liekas, ka tas ir K-1, kas mums sekoja, bet vēlāk jau ieraugām, ka mūs apdzen K-2. Uz kādu laiku ir nelielas pārdomas – no kurienes tas ir uzradies, bet tad saprotu, ka tā ir viena no stafetes komandām.
Aukstuma kombinācija kopā ar negulēto stundu skaitu un nogurumu lēnām sāk spēlēt arī jokus ar lietām, ko redzam. Lai gan – nekas tāds īpaši jau nerādās.
Pa upi peldošās putas, gaismās izgaismotas, rada atspulgu, kas tiek vizualizēts kā kādas peldošas lietas. Piemēram, liekas, ka pa upi peld pakas, kas ir formētas no šiem atspulgiem. Vismaz viss ir kārtībā, jo nav vēlme sākt apbraukt tās pakas, bet tiek skaidri saprast, ka tas tikai izskatās un ir jāairē uz priekšu.
Arī roka, pēc fiksācijas, vairāk īsti nesāp, kas krietni atvieglo airēšanu. Lai gan tagad to sāk apgrūtināt miegs un ārā esošais aukstums. Brīžiem jau acis pašas sāk krist ciet, tad nu ir tāds vēziens un sajūta, ka kaut kas nav labi, jo laiva nedaudz sašūpojas.
Vienā brīdī gan es saprotu, ka ir kritiski un tomēr vajadzētu piestāt krastā – vismaz nedaudz palēkāt, jo neko citu jau tur nevarētu padarīt – lai gulētu ir pārāk vēss. Sataisīt ugunskuru vai ielīst guļammaisā būtu pārāk ilgi. Vismaz tā varētu nedaudz sasildīties un pamosties.
Bet nu plāns īsti netiek īstenots – mēģinot piestāt krastā pret to nedaudz atsitamies, kā arī konstatējam, ka tas ir diezgan stāvs. Pa tādu būtu grūti uzkāpt augšā. Mazā atsišanās gan ir pietiekama, lai miegs tomēr atkāptos un varētu drošāk turpināt braukt bez liekām sašūpošanām.
Vienā brīdī nedaudz arī iedzeru energy drinku, bet liekas, ka tam īsti nav nekāda efekta, jo nekas nemainās. Ja nu vienīgi sāk gribēties vairāk čurāt. Tā kā trubiņa jau ir izmēģināta, tad nu mierīgi arī tā tiek izmantota un nav nepieciešamība stāties kaut kur krastā.
Redzam jau arī Ādažus gaismas – skaidrs, ka drīz būsim galā un atliek tikai mierīgi uzairēt un sasniegt finišu. Pie Ādažiem gan ir nākamās vīzijas – izskatās, ka koku augšpusē ir saliktas figūriņas – pagaru cilvēku formā. Pēc mēģinājuma jautāt kolēģim – vai viņš arī redz šīs figūras, tās pazūd un paliek vienkārši zari, kas tās ir formējuši.
Jau gandrīz izbraucot no Ādažiem ir parādījusies migla un arī lēnām sāk palikt gaišs. Brīžiem gan ir nedaudz dīvaina laivas šūpošanās, ko kolēģis vēlāk izskaidro ar to, ka ir sācis atkal migt ciet.
Pēc brīža gan izklausās, ka mums kāds sekotu – tad nu skaidrs, ka nevajadzētu pieļaut apdzīšanas manevru neilgi pirms finiša un sākam airēt ātrāk. Spēki gan neļauj turēt tādu tempu līdz finišam, bet vēl pēdējos 2-3 km veicam labā tempā, gaidot, kad tad beidzot būs tas finišs.
Un finišs arī pienāk drīz pēc Carnikavas dzelzceļa tilta – nedaudz gan nav skaidrs, kur tas īsti ir, jo tādu skaidru marķējumu neredzam, bet nu airējot uz priekšu ieraugām krasta malā esošo karogu.
Grūti gan laikam raksturot tās sajūtas – laikam jau lielākais ir tas atvieglojums par pieveikto distanci. Spēju sevi pievarēt un pārvarēt. Kondīcija ir normāla, jo īsti palīdzība, lai izkāptu no laivas arī nav vajadzīga un var pat normāli pastaigāt.
Izliekam mantas no laivas un izmantojam iespēju ieiet pirtī, lai nedaudz atgūtos. Miegs gan sāk visai nežēlīgi uzmākties, roka arī nedaudz sāp. Nogurums ir diezgan jūtams, taču tajā pašā laikā ir nepieciešams tas nelielais atslābums (ko sniedz pirts), lai nākamajā dienā būtu patīkamāka pašsajūta.
Vēl tiek ieēsta zupa, iedzerta nedaudz tēja. Saņemam arī diplomus un kreklus par veiksmīgu finišu un varam braukt uz mājām, lai nedaudz izgulētos.
Aizraujošais piedzīvojums ir veiksmīgi noslēdzies.

Attēlu autori:
Tõnu Hendrikson
Piret Ahman
JAndrei
Ślimak Ślimak

Subscribe to Komentāri

Ir komentārs! “Kad 100km airēšana sāk likties sīkums”

  1. Tiešām aizraujošs stāstījums – kāri izlasīju no sākuma līdz galam. Šādās sacensībās piedzīvot tik bieži emociju abus galējos punktus – sacensības dedzību par top vietu un tad pēc pāris h atkal domas par izstāšanos – laikam vid cilvēks šādu emociju amplitūdu piedzīvo labi ja pāris reizes dzīvē. Izturību arī turpmāk!

     

    fralma

Ir ko teikt? Pasaki!

Sakāmais:


+ 5 = 8