1 Mai 2012

Vohandu 2012

Kādu laiku atpakaļ otro reiz piedalījos Vohandu maratonā.

Ja pagājušajā gadā ņēmu pa lielam uz svaigumu un kūkām, tad šogad bija pat neliels sagatavošanās posms, kur vispirms divas dienas noairējām pa 50+ km, kā arī vienā svētdienā vēl uztaisījām treniņu pa ezeru. Pārbaudījām max ātrumu, ko varam sasniegt un kādu brīdi noturēt. Šogad gan kūkas arī kaut kā izpalika un vajadzēja ņemt uz jaunajiem, labajiem airiem un puslīdz gatavo fizisko kondīciju.

Mērķi gan netika stādīti nekādi pārākie, ja pagājušajā gadā tas bija finiš un laiks zem 13:13, tad šogad doma bija pacīnīties par iekļūšanu desmitniekā, kā arī labāku laiku kā pagājušajā gadā, kad tieši iekļāvāmies 12h. Kā arī nepieļaut pagājušā gada variantu, kad pēdējos 30km uznāca pāris reizes lūziens, jo bija jāairē pietiekami ilgi pret vēju. Šogad bijām pret vēju airējuši jau treniņu laikā, tāpēc morāli bijām gatavi.

Izbraucām jau piektdien, lai laicīgi varētu būt galā un lēnām sagatavoties sacensībām. Papildus iepriekšējam gadam bija arī atbalsta komanda, kas atbalstīja un palīdzēja sacensību laikā. Vēl turpceļā tika apciemots igauņu augstākais kalns – Munameģis, lai gan laikapstākļi tam nebija pārāk piemēroti – visapkārt apmācies. Pa ceļam bija vēl daži aizsaluši ezeri, kas radīja šaubas par starta ezera gatavību sacensībām. Ierodoties arī konstatējām, ka tas ir aizsalis. Varbūt nedaudz jau pakusis, vismaz bļitkotāji tur vairāk nebija redzami. Bet skaidras nojausmas par to, kā notiks starts ap 400 laivām arī nebija.

Tika nedaudz ieēsti salāti, tikām pie gultas vietām oficiālajā nakšņošanas vietā un bijām gatavi aiziet līdz veikalam pēc papildus pārtikas un iespējams vēl kaut kam noderīgam laivošanai. Galvenais nepieciešamais uzlabojums – mīkstāki sēdekļi, kā arī vismaz priekšējā sēdekļa nostiprināšana, lai tas nekustētos. Pēc Maximas veikala apskates tika arī atrasts piemērots risinājums – mazu bērnu spēļmantiņa, kur ir 10 kvadrāti 40x40cm ar skaitļiem no 1 līdz 10. Skaidrs, ka vakaram vajadzēja arī paņemt pagaidām iztrūkstošo papildinājumu – torti. Katrā ziņā Igaunijas Maksimā pieejamais toršu klāsts bija ļoti plašs un izskatījās pietiekami labs, vienīgi svara ziņā izvēle nebija tik laba, jo pārsvarā viss bija virs 1.5kg. Tika izvēlēta pamatīga šokolādes torte, nācās gan ņemt 1.4kg smago. Atpakaļceļā vēl neapdomīgi paņēmām pa vienam vietējam burgeri, it kā torte vēl nebūtu pietiekami. Atnākuši atpakaļ ķērāmies pie mantu sakārtošanas un pēcāk arī tortes likvidēšanas. Nācās gan atzīt, ka torte ir pārāka, lai gan pārāk daudz pāri jau nepalika. Istabas biedri, kam piedāvāja, gan atteicās. Vieniem koments bija – būs interesanti redzēt, kā jūs ar tik lielu torti tiksiet galā. Tā īsti arī netikām. Pēdējie gabaliņi jau gandrīz nāca atpakaļ un vēl nedaudz palika nepievarēts. Iešana gulēt bija ļoti smaga, jo nevarēja saprast vai kūka nāks atpakaļ vai nē, kā arī cik ļoti tas ietekmēs rītdienas sacensības.

No rīta lietas jau sāka izskatīties labāk, jo kūka pa nakti bija sagremota, pašsajūta laba un skaidrs, ka daudzās kūkas kalorijas būs asinīs un palīdzēs sacensībās. Rīts arī saulains, tā ka atliks tikai airēt. Vienīgi ezers vēljoprojām ir ledū. Tiek arī noskaidrots, ka starts tomēr būt kādus 5km tālāk pa upi ap 7:30. Tiek teikts, ka var mierīgi pa upi airēt līdz startam. Tas, ka pie starta var arī piebraukt, gan netiek reklemēts. Bet nu neko, ņemam laivu un airējam uz startu, gan jau tur varēs visu arī vēl piekārtot. Piemēram, aiztaisīt neoprēna zābaciņus, kas tā arī palika neaizšnallēti līdz pat finišam. Pārāk ātri airēt jau arī negribas, tāpēc mierīgā tempā virzamies uz priekšu. Pa ceļam mums garām aizbrauc arī pro čomi un jau tad ir skaidrs, ka viņi uzvarēs kanoē klasē. Pro laiva, airi kā lāpstas un tādā vieglā režīmā viņi vienkārši iet garām visiem. Relatīvi gan mums ir airi, kas ir tikai ap collu šaurāki, bet procentuālais pieaugums ir ap 15%.

Lēnām jau esam sasnieguši tiltu, redzam, ka vēl tikai pāris līkumi, varēs vēl nedaudz sagatavoties. Bet pēkšņi atskan starta šāviens. Skaidrs, ka vairāk nekāda sagatavošanās nav iespējama – vajag tikai maukt. Man jau starts bija viens no best ever laivošanas piedzīvojumiem. Laiva pie laivas, ātrums jātur un garām jātiek. Katrā ziņā bija bonus, ka apdzīt kajakus ir relatīvi viegli, jo piebraucot blakus viņi vairs nevar paairēt, bet mēs mierīgi varam pamainīt pusi un tikai turpināt airēt. Labi, ka vēl upe bija pietiekami plaša un pārlieku cīnīties nevajadzēja, lai gan mani jau tas pārāk netraucētu. Visa šī te burzma atstāja galveno problēmu, ka nebija skaidrs, kurā vietā mēs esam un cik daudz citi kanoe ir priekšā. Katrā ziņā tas bija piedzīvojums, kuru ir vērts piedzīvot. Skaidrs, kad tāds bars vālē, tad adrenalīns tiek uzsists un ir jāspēj manevrēt precīzi un nekaunīgi, ja grib ātri tikt uz priekšu.

Esam pa vidu ar 110. nr

Tālāk laivas jau paliek mazāk un motivācija turēt tik ātru tempu samazinās, lai gan tāpat pamanāmies vēl dažus apdzīt. Pārnesiens pie 30km notiek visai raiti, lai gan aiziet nedaudz laiks, lai kārtotu dabiskās vajadzības. No malas tiek ziņots, ka mums iet visai labi un esam labā vietā. Pie reizes arī samaināmies vietām un nākamos desmit kilometrus pavadu sēžo laivas aizmugurē. Lai arī upe ir straujāka un liekas, ka tik daudz airēt nevajadzēs, tomēr laivas manevrēšana straujā ūdenī arī paņem pietiekami daudz spēka, tāpēc, lai arī netiek uzturēts ātrs airēšanas temps, tomēr nevarētu teikt, ka šajā laikā baigi atpūstos. Laivas ātrums gan posmā tika uzturēts labs – 10km/h.

Pie nākamā pārnesiena gan esam sarunājuši arī nelielus laivas uzlabošanas darbus, jo jāpielīmē beņķa uzlabojumi, kas citādi krīt ārā un ir ik pa laikam jāliek atpakaļ. Bez tiem īsti iztikt nevar, jo savādāk beņķis šūpojas un pietiekami ātri sāk no tā sāpēt mugura. Laikam šajā laikā garām aiziet pāris laivas, bet nu dodamies interesantākajā posmā – kur 10 kilometru garumā saglabājas strauja upe, kā arī pa vidu ir divi labi dambji, kur var arī piesmelt laivu un apgāzties. Pirmajā no tiem redzam, kā apgāžas konkurenti, kas ir tikuši mums priekšā. Arī psiholoģiski ir neliela spriedze, jo iepriekšējā gadā arī paši pamanījāmies šajā vietā piesmelt laivu tik tālu, ka tā sāka grimt, tāpēc nācās kāpt no tās ārā un peldēt uz krastu. Šogad gan gāja labāk, jo laivas priekšā bija uzlabojums – maisa pārsegs, kas ļāva samazināt ūdens daudzumu, kas iekļuva laivā. Kolēģis jau ierosināja, ka varētu arī piestāt krastā un izliet ūdeni, bet man bija skaidrs viens – labāk ir tikai braukt uz priekšu, lai ūdeni tāpat pasmeļ ārā no laivas. Tas arī notika pietiekami veiksmīgi, jo laikā, kamēr atbrīvojāmies no ūdens, arī neviens neapdzina un aizmugurē braucošais kanoe bija pietuvojies no kādiem 100m līdz 50m. Piestājot krastā, gan jau mēs būtu zaudējuši savu pozīciju.

Nākamais dambis ir vieglāk ņemams, bet tur ir psiholoģiskais, ka ejot ārā no dambja ir tāds statīvs, kuram nes virsū laivu. It kā jau nekas nenotiek, ja arī nedaudz to paņem, daži arī saka, ka straume iznesīs un virsū uzskriet nevar. Mēs gan paņēmām dambi relatīvi viegli, pēc tam arī kārtīgi uzairējām un bez problēmām aizbraucām tālāk. Kā kolēģis teica – sākumā domāja, ka skatītāji uzgavilē par mūsu veiksmīgo braukšanu, bet, atskatoties atpakaļ, saprata, ka gavilē par to, ka mūsu konkurenti ir veiksmīgi apgāzušies un peld pa upi.

Pa diviem dambjiem aizmugurējos konkurentus pazaudējām, priekšējos pārāk neredzējām un sapratām, ka tālāk jau būs cīņa tikai ar sevi, lai veiksmīgi sasniegtu finišu. Vispirms gan bija mūžīgo labirintu posms, kur upe vienkārši iet visu laiku zigzagā un vari redzēt kā trīs līkumus uz priekšu virs krasta cilājas airi. Tāds pa pusei depresīvais posms. Turklāt, ņemt līkumus labā tempā ir fiziski grūtāk nekā vienkārši airēt pa taisni, vismaz man tā liekas. Vēlāk gan līkumi palika nedaudz lielāki, bet cīņa gan saglabājās tikai ar sevi. Mēs pat nolēmām godīgi izbraukt pāris vietas, kur redzējām, ka kajaku pārstāvis pa priekšu izmanto īsāku ceļu, bet mēs bez stresa braucām pa vietu, kur normāli tek upe. Vēlāk gan analizējot mūsu un konkurentu laikus nācās secināt, ka šāda ceļa īsināšana varēja dod ap kādām 10 minūtēm. Vēl pēc kāda laika sasniedzām arī priekšpēdējo pārnesienu.

Tur gan pārlieku neuzkavējāmies, izstrēbu divas siltas zupas, atjaunoju ūdenskrājumus sistēmā uz muguras, veicu dabiskās vajadzības un bijām gatavi braukt tālāk. Tad gan iestājās neliels pārsteigums, jo aiz muguras pēkšņi bija parādījusies kanoe. Skaidrs, ka tagad atkal būs jātur temps, lai arī līdz finišam vēl 25km, bet nevar pieļaut, ka kāds apdzen. Vēlāk kolēģis gan saka, ka tas ir mix grupas kanoe, kas ir mūs panācis. Man tas nozīmēja tikai to, ka pieļaut, ka mix mūs apdzen vispār nedrīkst. Tā ka temps tiek tikai turēts. Šajos 16km līdz nākamajam kontrolpunktam liekas, ka koncentrējos tikai uz airēšanu. Turklāt, centos to darīt iespējami ātrā tempā. Vēl papildus gan pamanījos izdzert ap 200g saldā pieniņa, lai būtu enerģija noslēguma posmam, skaidrs, ka tas palīdzēja. Konkurenti gan arī nebija nekādi nīkuļi un izmisīgi turējās līdzi. Pēdējā pārnesienā gan vispār gandrīz neuzkavējamies, bet tikai ātri kāpjam laivā un braucam tālāk, laiku zaudēt nevar atļauties, ja konkurenti ir tik tuvu. Skaidrs, ka vajag startēt, pirms konkurentiem, jo upē jau viņi garām netiks.

Vēlāk aplūkojot bildes ir redzams, ka konkurenti ir nenormāli izlikušies, lai turētu mums līdzi. Tāpēc laikam arī nespēja uzreiz pēc pārnesiena startēt mums pakaļ. Toties airēšana atkal paliek mazāk interesanta. Kādu laiku gan vēl aiz mums brauc kajaka sieviešu divnieks, bet nu kajaka ātrums tomēr ir lielāks un, lai arī tempu turam un viegli apdzī sevi neļaujam, tomēr pārlieku līdzi turēt nevaram un tas atraujas. Liekas, ka šī bija jau trešā reize, kad viņas mūs apdzina, jo mēs viņas pamanījāmies apdzīt pārnesienu laikā. Tā nu laikam atkal samzinām tempu un cīnoties ar sevi un laiku dodamies uz finišu. Kolēģis gan saka, ka spurtu varēst taisīt tikai tad, kad redzēs tiltu, savādāk vēl atlūzīs. Lai gan var dzirdēt kā finišā ar svilpēm uzmundrina finišējušos. Papildus gan parādās arī pretvējš, kas airēšanu padara nedaudz grūtāku, bet šoreiz esmu tam gatavs un tas pārāk netraucē.

Sprints gan sākas vēl pirms finiša ieraudzīšanas, jo pamanu, ka no muguras ir piezadies kajaks un, lai arī tā ir cita klase, tomēr kopvērtējuma vieta arī tiek noteikta, kas nozīmē, ka garām jau nu nevar laist un vajag pielikt tempu. Tā nu arī atlikušo laiku līdz finišam ņēmām sprintu, cik nu sprintu ir iespējams paņemt pēc deviņu ar pus stundu airēšanas.

Sasniegts labāks rezultāts kā iepriekšējā  gadā – 6. vieta savā klasē no 86. Startējušajiem kanoe, kā arī 70. vieta kopvērtējumā no vairāk nekā 360 startējušajām laivām.

Tagad atliek vien trennēties, lai noturētu ap 60 – 70 vēzieniem minūtē un varētu cīnīties par augstākām vietām. Vajadzētu arī paņemt kādus mācību materiālus, lai var uzlabot arī tehniku. Katrā ziņā vieta izaugsmei vēl ir.

Ir ko teikt? Pasaki!

Sakāmais:


4 × 7 =