7 Jūn 2012

RAMs 2012

Foto seakayak.lv

Aizvadītajā nedēļas nogalē ar kolēģi piedalījos, nu jau kārtējā, airēšanas pasākumā – Rīgas airēšanas maratonā. Šis gan bija pirmais, kas faktiski ir pa ūdeni bez straumes, kā arī distance ir relatīvi īsa – ap 37km.

Starts paredzēts 10:40, tad nu kolēģis teica, ka uz 9:00 var būt pie viņa, jābrauc tāpat 30 min, tā ka laiks daudz. Kamēr uzlikām laivu, vēl iebraucām pa ceļam veikalā, tad ap 10:10 bijām starta vietā. Nu tur mēs arī bez stresa lēnām kārtojām laivu, citas mantas. Kolēģis vēl aizgāja pēc numura. Turpinājām lēnām noskaņoties, ka kāds jau mikrafonu bļāva vai vēl kāds nav nostādījis laivu uz starta. Šeit gan mēs sarosijāmies vairāk, nedaudz pabļāvām, ka vēl kāds tomēr nāk un ātri devāmies ielaist laivu ūdenī.

Tā kā bija nedaudz karsts, tad izdomāju arī novilkt lietus jaku. Ja ir karsts, tad grūti airēt, turklāt vienmēr jau varēs to uzvilkt atpakaļ. Atskan signāls un varam sākt airēt. Skaidrs, ka startā temps ir jātur un to arī darām. Vēzienu skaits minūtē ir ļoti labs, arī ātrums turās virs 9 km/h. Blakus gan viens no kajaka mūs informē, ka šis nav sprints, bet jābrauc esot maratonā. Informāciju ņemam vērā un turpinam tādā pašā tempā braukt. Kā nekā priekšā esošā kanoe brauc vēl ātrāk un ir jāmēģina iespēju robežās turēt līdzi. Īsti varbūt pilnīga taisnvirziena kustība nav, bet laiva iet diezgan taisni. Otrā pusā brauc tante kajakā, kas mēģina mūs informēt, ka viņa it kā braucot visu laiku vienādā attālumā no krasta, laikam norāda uz to, ka mēs viņu kantējam krastā. Ko lai saka, aizbrauc uz Vohandu, kur startē 400 laivas un tad zināsi, ko nozīmē attapties ar purngalu niedrēs.

Starts visur ir vienāds – notiek cīņa par vietu, ja nevari uzairēt ātrāk, lai tiktu labākā pozīcijā, tad nevajag arī čīkstēt. Mēs gan sarunās neiesaistamies, jo ir tikai jāairē un jāmēģina turēt temps, lai nepazaudētu priekšā braucošos. Kas gan nav tik viegli. Arī sākoties ezeram, sākas kaut kāds pretīgs sānvējš, kas nopietni apgrūtina airēšanu. Brīžiem sanāk abiem airēt vienā pusē, lai turētu apmēram taisnu līniju. Un tas iespējams arī ietekmē ātrumu. Papildus tam vēl sāk smidzināt un vajag ātri vilkt atpakaļ jaku, lai nesalītu un varētu turpināt airēt. Tomēr esam atstrādājuši nedaudz citu tehniku. Lai nu kā, izbraucot no Ķīšezera priekšā braucošie ir sasniedzamā attālumā – kādi metri 150. Tur gan sākas pretvējš, kas man jau ir iepaticies, jo treniņos ir sanācis daudz pa tādu airēt. Lai arī ātrums ir mazāks, tomēr temps tiek uzturēts labs un lēnām sākam tuvoties priekšā braucošajiem. Skaidrs, ka viņiem neiet diez ko viegli, jo vismaz pāris reizes redzēju, ka viņi no ritma izlaiž vilcienu. Tātad skaidrs, ka arī viņi nogurst.

Šai brīdī gan ir žēl, ka pretvējš beidzas un konkurentiem atkal ir priekšrocības, jo sākas sānvējš ar viļņiem no sāna. Turklāt iebraucam vēl Daugavā, kas nozīmē, ka tie viļņi ir diezgan pamatīgi. Pāri bortam gan nesmeļas, bet patīkamas sajūtas īsti nav. Nevar taisīt pārlieki straujus manevrus, citādi var atrasties pēkšņi peldot Daugavas vidū. A normāls krasts jau īsti nekur nav, jo šajā pusē tikai kuģu piestātnes un tādās jau pagrūti tikt ārā. Papildus azartu piesit loču kuģu manevri, kas tikko ir piestūmuši kuģi pie krasta un nu sāk pārvietoties. Skaidrs, ka tie kuģi ir lielāki un arī papildus sataisa viļņus, tā ka ceļš jādod laicīgi. Bet nu veiksmīgi tie piestāj krastā un varam turpināt airēšanu. Drīz arī tiek sasniegts Vecdaugavas kanāls, kur jābrauc iekšā, lai taisītu apli ar atzīmēšanos kontrolpunktā. Ņemot vērā, ka mums pa priekšu brauc, tad daudz nedomājam un sekojam. Citiem laikam bija sliktāk, jo daži bija aizbraukuši kanālam garām un tad braukuši atpakaļ to meklējot.

Starpfinišā gan ir jākāpj no laivas ārā, tā kādus 100 metrus jāpanes pa krastu un tad atkal jāliek ūdenī. Jāsaka, ka tā arī apmēram darām – piestājam krastā, kāpjam ārā, ņemam laivu un nesam. Vieta atpūtai īsti nav. Vienīgi otrā pusē jau ieliekot laivu ūdenī un nedaudz atairējot no krasta izņemu un apēdu vienu snikeru. Vajag vismaz kaut kādu enerģiju, citādi spēki pamatīgi iet uz beigām, bet jāairē vēl pietiekami daudz. Ar mums turas vēl viens kajakists, kas starpfinišā iebrauca nedaudz ātrāk, bet laivu ūdenī tomēr ielaidām pirmie. Jā, vēl gan paspējām arī laivu apgriezt otrādi un atbrīvoties no liekā ūdens, kas bija salijis laivā, jo pa vidam bija uznācis arī neliels lietus.

Tā nu sākas cīņa atpakaļ. Normāli spēki jau beidzās iebraucot Vecdaugavā un ap to brīdi nācās nedaudz samazināt tempu un samierināties, ka pirmai vietai šobrīd vēl turēt līdzi pietiekami nevaram. Arī braukšana atpakaļ pa Daugavu nebija nekāda patīkamā, jo sānvējš turpināja labi pūst un faktiski vajadzēja visu laiku abiem airēt vienā pusē, lai turētu normālu virzienu. Tas vēl papildus paņēma spēku. Vienā brīdī garām aizbrauca arī tāds lielāks kuģis, kuram no mugurpuses sekoja diezgan pamatīgi viļņi. Liekas, ka varēja būt arī uz kāda metra svārstībām. Bet tā kā laiva atradās tieši pret vilni, tad viss bija kārtībā. Vēl gan pēc brīža stresu radīja kuģu kustība upē, jo izskatījās, ka kuģis tiek stumts pa upes vidu un liekas, ka viņi to plāno piestumt krastā tieši mums priekšā. Mēs gan ņēmām iniciatīvu savās rokās un sākām airēt ātrāk, lai paspētu pirms viņiem. Katrā ziņā mums tas izdevās. Pēc finiša gan bija viens, kas stāstīja līdzīgu piedzīvojumu, ka bija šādi paspējis izbraukt pirms krāna piestumšanas krastā, par ko gan bija saņēmis dažādus sulīgus sveicienus no cilvēkiem, kas to mēģināja piestumt krastā. Jauniete, kas viņam sekoja, gan šo triku nemēģināja atkārtot, jo pirms tā veikšanas jau sāka saņemt dažādus signālus, ka labāk braukt apkārt.

Un iebraucot jau atpakaļ kanālā uz Ķīšezeru tālāk sekoja tik vien kā tāds tehnisks darbs noairēt atlikušos 10km. To nu arī darijām. Sākumā gan kajaks bija ticis mums priekšā, bet pie Mangaļiem viņš kļūdaini izvēlējās trajektoriju braucot pārāk tuvu krastam, kā rezultātā spējām viņu apdzīt. Bijām arī zolīdi un pasignalējām ka viņa brauciens gar krastu var beigties ar vēl lielāku līkumu. Iebraucot Ķīšezerā uznāca vēl nedaudz lietus, bet arī tas pārāk netraucēja airēt. Kolēģis gan arī noraidīja domu, ka vajadzētu mēģināt likt klāt tempu un samazināt atstarpi līdz priekšā braucošajiem, kas bija atrāvušies jau par kādu kilometru. Tā nu arī turējām saprātīgu tempu, lai varam sasniegt finišu un veiksmīgi atpūsties.

Lai gan kādus 2 km pirms finiša bija skaidrs, ka vajadzētu tomēr nedaudz kāpināt tempu, lai kajaks, kas ir aizmuguras tur arī paliktu un varētu finišēt pirms kajaka. Tas gan nebija pārāk viegli, tomēr spējām atgūt ritmu un noturēt pietiekami labu ātrumu, lai finišētu 2. savā klasē un 3. no visiem, kas brauca šajā distancē. Prieks par finišu arī bija neaprakstāms, jo beidzot varēja vairāk neairēt.

Finišā varēja arī sākt atjaunot spēkus ar siltu zupu un tēju, kā arī sašļiku. Pēc tam vēl varēja pasēdēt pirtiņā, lai organisms lēnām attietu. Vēl nedaudz parunāt ar citiem laivotājiem, sagaidīt apbalvošanu un tad jau doties mājās, lai turpinātu atpūtu.

Lai arī faktiski bija 4 ar pusi stundas gandrīz nonstop airēšanas labā tempā, tomēr pašsajūta jau nākamajā dienā bija ļoti laba. Tomēr kaut kāda fiziskā kondīcija ir iegūta, lai to varētu izdarīt. Arī rezultāts savā ziņā iepriecināja, jo zaudējām tikai 15 min uz tik lielu gabalu kārtīgam veterānam airētājam ar jaunās maiņas partneri, kas faktiski ikdienā trennējas airēšanā. Skaidrs, ka vismaz mērķis viņus apdzīt ir sasniedzams.

Foto seakayak.lv

Ir ko teikt? Pasaki!

Sakāmais:


4 + = 13