3 Jūn 2012

Kolumbija part I

Katram ceļojumam ir stāsts, kā tas sākās, šī ceļojuma gan notika nedaudz spontāni. Pie biļetēm uz Kolumbiju nokļuvu pavisam nejauši, jo biju nolēmis, ka atvaļinājums būtu jāpavada Gruzijā. Lai arī nokļūšana uz Gruziju nav pārāk lēta, tomēr nav arī pārāk dārga, arī iespējas, ko darīt, tur ir ļoti plašas un visādi citādi interesanta zeme. Arī AirBaltics šajā laikā piedāvāja iegādāties biznesa klases biļetes tikai nedaudz dārgāk kā parastās, ja ņem vērā, ka tur ir iekļauta 30kg bagāža. Bet te pēkšņi zvana kolēģis un saka, ka moš tomēr braucam uz Dienvidameriku. Ļoti labs piedāvājums pa 180 Ls no Skandināvijas var aizlidot uz Kolumbiju vai Venecuēlu. Lufthansa bija pamanījusies tirgot biļetes pa 1 eiro, un bija jāmaksā tikai par visām nodevām. Ātri tika apskatīti iespējamie apskates objekti abās valstīs, optimālais laiks, kad var lidot un izvēle bija skaidra – ir jālido uz Bogotu, Kolumbijā, jo valsts dažādība ir ļoti plaša un noteikti varēs atrast ko darīt. Tā nu svētdienas vakarā tika nopirktas arī biļetes, jo skaidrs, ka šādu izdevību garām laist nevar. Pirmdienas rītā jau cena bija izlabotu un arī pēc kāda laika citi pircēji sāka saņemt ziņas, ka ir bijusi kļūda un par biļeti ir jāpiemaksā. Protams, neliels stress bija, ka vajadzēs meklēt pa jaunam, bet nu mēs vēstuli nesaņēmām un lēnām plānojām ceļojumu. Vēl pa 70 Ls nopirkām biļetes uz Stokholmu un viss lidojums bija nokomplektēts.

Plāns jau bija vienkāršs – izdrukāta A1 izmēra Kolumbijas karte, uz kuras tika atzīmēti interesanti punkti, ko ir vērts apmeklēt. Lasīta arī ceļveža grāmata, lai vieglāk tos punktus atrast. Katrā ziņā topā nokļuva pārgājiens pa nekurieni 4000 metru augstumā, par ko jau rakstīju. Tāpat arī rafts pa V+ klases upi. Viss pārējais tika atlasīts kā vēlamais – pabūt Karību jūras piekrastē, kur ir skaists dabas parks, pabūt koloniālajā pilsētā Kartagēnā vēlams festivāla laikā, iespēja izlēkt ar paraglidingu, Klusā okeāna piekraste, kur piekļūt ir pagrūti un to var izdarīt tikai ar lidmašīnu, apskatīt senās kultūras paliekas vai pat aizlidot līdz Amazones džungļiem. Tā kā bija tikai 30 dienas un faktiski katra apskates vieta aizņem 4-5 dienas, tad maršruts bija apmēram skaidrs, ka vispirms ir jābrauc uz kalniem, tad uz raftu un tālāk uz Karību jūras piekrasti. Festivāls arī iet gar degunu, jo pagrūti bija to ierūmēt grafikā.

Skaidrs, ka iekļaujot kalnu pārgājienu, inventārs tika pielāgots arī tā vajadzībām – pāris dienas pirms izlidošanas arī iegādājos jaunu telti, jo bija skaidrs, ka pasākums būs nopietns. Tāpat arī guļammaiss tika ņemts uz mīnuss grādiem. Drēbes piemērotas pārgājienam, pārsvarā tumšas, lai pārlieku neizceltos, cik nu ir iespējams neizcelties, ja esi divus metrus garš baltais. Pie reizes arī savācām līdzi visu nepieciešamo pārtiku, kas būs nepieciešama pārgājienā. Pēc pirmās somas nosvēršanas sekoja pārdomas par katru līdzi ņemamo lietu, un vai tā patiešām ir nepieciešama, jo skaidrs, ka ejot pa kalniem katrs grams būs pašam arī jānes un domā kā samazināt somas svaru, ja tas pārsniedz 20kg. Kalniem nepieciešamās drēbes arī darīja savu – džemperi vajag, goretex jaku vajag, flīsa jaka arī vēlama, jo nosalt vai pārāk salīt negribas. Tā kā kaut kādas drēbes vienmēr var nopirkt, tad samazinātas tika vasarai piemērotais apģērbs, kā arī minimizēts dublējošo drēbju skaits. Arī sākumā pārtika tika likta kastītē, lai nesaspiežas, bet beigās atteicos arī no dažām kastītēm. Lai gan tomēr paņēmu spoguļkameru. Tāpat soma svēra virs 20kg, bet tomēr pāris kg tika atstāti mājās, kas noteikti bija labi.

Tā nu agri no rīta izbraucām uz lidostu, izlidojām, ielidojām. Stokholmā gājām pēc somām un čekojāmies pa jaunam iekšā. Pavadījām kādu laiku Frankfurtē, tālāk jau pārlidojums pāri okeānam un nosēšanās Bogotā jau tumsā. Pirmais iespaids bija dīvains – doma, ka jau lidostā kāds gribēs piekāst, armijas formās staigājoši cilvēki un vietējie, kas nedaudz atgādina indiāņus. Iegūta arī vietējā nauda un ejam uz taksometru, kas par fiksētu samaksu no lidostas ved uz izvēlēto vietu. (Kā vēlāk izrādījās cena ir diezgan augsta). Sasniedzam viesnīcu, noliekam mantas un skaidrs, ka vismaz vakarā jāiet vēl paēst. Viesnīcā noskaidrojam, kur tuvumā var paēst un dodamies. Rajons kluss, cilvēki pārāk daudz nav un pārāk bīstams neizskatās. Lai gan tas nedaudz mainās, kad ejot tālāk pa centrālo ielu redzu, ka pieturā vienam no cilvēkiem pie rokas ir arī steks. Bet nu jā, nekas daudz līdzi jau nav un uzbrukt vēl neviens neuzbrūk. Papildus bija arī dīvaini redzēt mēnesi, kas ir nevis iegrauzts no vienas puses, bet gan no augšas. Vēl pēc kāda laika esam sasnieguši arī vietu, kur ir pāris ēstuves. Pirmajā iekšā neejam, tā neizskatās pārāk pievilcīga, bet ejam uz vietējo burgeri. Tur vismaz ir bildes un kaut ko jau saprast var. Katrā ziņā skaidrs, ka Kolumbijā ēdiens nav nekāds lētais – cenas pat lielākas kā Latvijā, toties visur cieņā ir liellops. Papildus var tikt pie diezgan garšīgām biezsulām, kur augļi ir maisīti ar pienu vai ūdeni, nevis tādiem pliekaniem sulu koncentrātiem. Tā nu veiksmīgi tiekam atpakaļ un gatavojāmies nākamai dienai.

Sabiedriskais transports padara ceļošanu lētāku, kā arī krāsaināku, tāpēc arī šajā valstī cenšamies pie tā pieturēties. Iepriekšējā vakarā redzējām centrālo ielu un uz tās esošo sabiedrisko transportu, tad arī izvēle ir skaidra – uz centru jābrauc ar autobusu. Viesnīcā vēl tiekam pie shēmas, kā nokļūt, jo pa vidu ir jāpārsēžas. Arī autobusu cenas nav nekādas lētās – ap 40 santīmiem. Vieta, kur jāpārsēžas arī jau sagādā pirmo pārsteigumu, jo cilvēki pieturā ir ļoti daudz un ir jāpalaiž garām vairāki autobusi, kamēr var tikt iekšā. Kolēģis aizbrauc vienu autobusu ātrāk un sagaida galapunktā. Tā arī varēja sākties piedzīvojumi Bogotā.

Skaidrs, ka vispirms ir jāizstaigā koloniālais centrs. Lai arī tās ir tikai ēkas, tomēr citādākas nekā ierasts redzēt pie mums. Ceļvedī gan rakstīts, ka centrālajā laukumā parasti kāds piketē, bet vai nu ieradāmies pārlieku agri, vai arī vienkārši nevarējām saskatīt nevienu piketētāju.

Pie reizes apciemojam un apskatām baznīcas. Tās ir ļoti iespaidīgas. Gandrīz visās vietās, kur biju, centrā bija baznīca, kas bija labā stāvoklī. Turklāt, tās iekšdarbos parasti bija redzams arī daudz zelta, kā nekā no indiāņiem iegūto zeltu varēja nedaudz atvēlēt baznīcu iekšdarbiem. Redzot parastās mājas, kas izskatās nekādas un baznīcas, kas ir rotātas zeltā man palika arī skaidrs, kāpēc cilvēki šajā valstī ir tik dievticīgi. Ja Latvijā būtu tik krāšņas baznīcas, tad gan jau mēs uz tām ietu biežāk un arī ticētu vairāk.

Tālāk vienkārši sākām klaiņot pa centru. Apskatījām armijas suvenīru veikalus, kas bija ļoti kuplā skaitā un tirgoja dažādas ar armiju saistītas lietas. Citādi mājas bija diezgan līdzīgas – visas sabūvētas koloniālajā stilā. Tālāk sastapāmies arī ar pirmo pārbaudi, kad kolēģim pārbaudīja somu. Tā kā pats staigāju bez somas, tad man neko nepārbaudīja. Vēlāk gan sapratām, ka tas vienkārši ir rajons, kur atrodas prezidenta pils vai kas tamlīdzīgs, tāpēc pie visām ieejām rajonā dežūrē pāris armijnieki un visiem, kas tur nāk iekšā, tiek pārbaudītas mantas.

Centrs bija izstaigāts, tad nu sākām lēnām kāpt pa vienu ielu augstāk, tāpat apskatīt pilsētu. Tur gan varēja arī uzreiz redzēt, ka cilvēki tomēr domā par savu drošību, jo uz ļoti daudzu māju jumtiem bija dzeloņdrātis, lai būtu grūtāk tos pievarēt.

Vēl pēc kāda laika jau bijām uzkāpuši pietiekami augstu. Apciemojām vietējo veikalu, nopirkām dzeramo un bijām gatavi turpināt ceļu. Apskatījām, ka varētu mēģināt uzkāpt/uzbraukt kalnā ar baznīcu, no kura paveroties labs skats uz lejā esošo pilsētu. Tā nu arī sākām ceļu uz šo galamērķi. Pēc brīža gājām garām arī mazo bērnu halowīnu svinībām, kur laikam interesantākas bija tas, ka speciāli svinībām ir norīkoti vairāki policisti, kas apsargā pasākumu.

Tālākais maršruts gan sāka stiepties pa mazāk apdzīvotu rajonu, tāpēc arī piesardzība pieauga, lai gan piesardzība vairāk izpaudās kā apkārtnes apskate, lai saprastu, kur vajadzības gadījumā varētu mēģināt aizbēgt. Vēl pēc līkuma skatāmies, ka priekšā ir vēl viens tūrists, kas no vietējām kaut ko mēģina noskaidrot. Skaidrs, ka viņa galamērķis varētu būt turpat, kur mums un varētu apvienot spēkus tā sasniegšanai. Viņš gan saka, ka grib aiziet līdz Kristus statujai, kas noraugās uz pilsētu, nevis baznīcu. Skaidrs, ka mums tas arī der un pievienojamies viņam. Tālāk ejot tiek noskaidrots, ka viņš ir no Serbijas, tāpēc skaidrs, ka ar viņu ceļot būs droši.

Vēl pēc kāda brīža sasniedzam kaut kādu pansionātu vai ko tamlīdzīgu. Tur gan ir ceļu sadalījums, bet pie tā tusē arī viens policists. Serbs ir tāds aktīvs, zin arī nedaudz spāņu valodu, tāpēc cenšas no policista noskaidrot, kā var tikt līdz statujai. Ieteikums no policista puses gan ir skaidrs – tur bez pistoles kājām iet nav ieteicams, varot aplaupīt. Bet var braukt ar taksi vai autobusu. Tā nu arī tiek noķerts garām braucošs taksometrs un ceļš tālāk turpinās ar to. Rajons jau tur tiešām ir tāds ne pārāk foršs – garām braucot var redzēt pietiekami daudz graustus. Pa vidu gan ir arī vairāki vienkārši policistu posteņi, kā arī speciāls armijas postenis, kas apsargā kaut kādu ar elektrību saistītu objektu.

Bet pēc kādu 10 minūšu brauciena galamērķis ir arī sasniegts. Skaidrs, ka ejot ar kājām tas būtu bijis ļoti laikietilpīgs kāpiens, tā ka brauciens ar taksi to ir krietni atvieglojis. Pati vieta gan arī neizskatās pārāk draudzīga. Nevienu cilvēku tur īsti neredz, viss tāds kluss un pamests. Bet toties skats uz pilsētu paveras labs. Apmācies arī nav, tā ka var ievērtēt ielejā esošos daudzos miljonus.

Pēc tam seko brauciens atpakaļ uz pilsētu, nedaudz pasēžam vēl ar serbu pie kafijas tases. Viņš gan ļoti uzsver, ka galvenais ceļošanā ir drošība. Kā arī atklāj, ka iepriekš ir arī dienējis kaut kādā speciālajā vienībā un svarīgi ir novērtēt situāciju un neiekļūt dziļāk lamatās. Un iesaka braukt apskatīt Serbiju, jo tā ir ļoti droša – viņi varbūt ir piedalījušies dažādos karos, bet tie parasti ir notikuši pie kaimiņiem.

Tā nu atvadāmies no serba un dodamies tālāk – mēģināt nopirkt gāzīti tālāk ieplānotajam pārgājienam pa kalniem. Tas gan izvēršas par labu piedzīvojumu. Labi, ka esam atraduši adreses ar outdoors veikalu adresēm. Pašu veikalus arī nav grūti atrast, jo visa adrešu sistēma balstās uz Carrera un Calle. Viss ir secīgi sanumurēts tā ka atrast vajadzīgo vietu ir relatīvi viegli. Daudz grūtāk gan izrādās tikt pie pašām gāzītēm, jo neviens veikals vairāk īsti tādas nepārdod. Kā vēlāk noskaidrojām – iepriekš ir viens uzņēmums tas importējis, bet tā kā tas ir sarežģīts process (jo tās laikam var izmantot militārām vajadzībām arī kaujinieki, kas cīnās pret valsts iekārtu), tad vairāk neviens to nedara.

Vakarā gan rindas uz sabiedriskajiem autobusiem gan ir visai iespaidīgas.

Tālāk gan sastopam vēl vienu vietējo, kurš runā angliski. Viņš arī cenšas palīdzēt ar gāzītes nopirkšanu. Aizbraucam arī līdz vietējam Depo, kur var nopirkt tikai gāzīti, kas ir paredzēta, ja kempo ar mašīnu, nevis pats to visu nes. Vietējais arī izstāsta, ka viņš plāno satikties ar brāli. Un pēc satikšanās tiek piedāvāts, ka ar mašīnu aizvedīs līdz vēl vienam lielveikalam, kur varētu būt vēl kāds veikals, kur tikt pie gāzītes. Tā nu arī tiekam izvizināti arī ar mašīnu uz lielveikalu. Gāzīti gan nevienā no veikaliem neatrodam, toties var paskatīties, kas tur notiek Halowīnu dienā. Apkārt staigā daudz bērni ar saviem vecākiem, un veikalos tos cienā ar konfektēm, vienā no veikaliem mūs arī uzcienāja ar konfektēm. Beigās vēl apmaināmies ar kontaktinformāciju un tiekam aizvizināti līdz mūsu viesnīcai. Tā ka visur var satikt labus cilvēkus.

Tā kā esam ieplānojuši tikai divas dienas Bogotā, tad rīts atkal sākas ar braukšanu uz centru, jo iepriekšējā dienā tā arī neapmeklējām zelta muzeju, kas bija rekomendēts, kā vieta, kuru obligāti jāapskata. Tā nu arī dodamies uz turieni. Jāsaka, ka muzejs ir visai labs. Ir interesanti paskatīties arī uz dažādām zeltlietām, kas ir tikušas izveidotas. Fantāzija cilvēkiem ir bijusi laba. Apskatam arī priekšnesumu, kur izgaismo zeltlietas un fonā skan indiāņu dziesmas. Muzejā gan arī vienīgo reizi redzēju kokas lapas, tās gan bija kaltētas. Lai gan viens no secinājumiem bija, ka citur pasaulē cilvēki pīpēja visādas lietas, baudīja dzīvi, kamēr Eiropā laikam nebija ko pīpēt – cilvēki uzvilkās un nodarbojās ar karadarbību.

Tad nu vēl izdomājām, ka šodien pie reizes vajadzētu uzbraukt arī otrā kalnā, kur ir baznīca un apskatīt pilsētu no vēl viena skatpunkta. Tur gan piekļuve ir daudz vienkāršāka, jo augšup ved troses vagoniņš. Arī tūristi ir vairāk, kas nozīmē, ka arī visādus niekus tirgo vairāk. Skats jau it kā tāds pats kā no otra kalna, tikai atmosfēra nedaudz citādāka. Bet tāpat skaisti.

Tālāk jau turpinājās mūsu nebeidzamā misija tikt pie gāzītes. Pat sākām apsvērt dažādus alternatīvos variantus, ko varētu darīt. Pa vakaru/rītu bijām papildinājuši sarakstu ar veikaliem, ko vajag apmeklēt. Lai gan to apmeklēšana pārāk rezultatīva nebija. Visur bija viens un tas pats, vai pareizāk sakot, vajadzīgā gāzīte nebija. Pa ceļam arī iemanījāmies izmantot vietējos mikriņus. Tas, liekas, ka ir piedzīvojums, kuru vajag izmantot, ja esi Bogotā. Vienalga kādā situācijā atrodies, ja pacel roku kādus 3-5 metrus pirms mikriņa, tad tas noteikti paspēs apstāties un uzņemt pasažieri. Bremzes tiek lietotas intensīvi. Tāpat arī izkāpt var pie mājas durvīm, jo nospiežot izkāpšanas pogu, sekundes laikā tiek nospiestas arī bremzes. Tā ka arī stāvēt kājās šādā transportlīdzeklī ir piedzīvojums, jo strauja bremzēšana var notikt jebkurā brīdī. Un sistēma tur arī vienkārša – pa priekšējām durvīm cilvēki kāpj iekšā, maksā vadītājam, bet pa aizmugurējām kāpj ārā, tur pie durvīm ir arī stop poga.

Viena no iespējamajām vietām, kur varētu nopirkt gāzīti gan atradās diezgan apšaubāmā rajonā. Jāsaka, ka tur es centos iet ātrāk nekā parasti, pa malām neskatīties. Tāpat jau bija skaidrs, ka esam tūristi. It kā jau gaiša diena un nekam nevajadzētu notikt, bet sajūta nebija patīkama. Jau izkāpjot no autobusa un ejot pāri ielai varēja ievērtēt, ka tas rajons pa pusei izskatās pēc tāda graustu rajona. Lai gan graustu rajons palika nedaudz vairāk pa kreisi. Mēs devāmies iekšā rajonā, kur bija pārsvarā dažādas remontdarbnīcas un vēlāk arī kažokādu veikali. Tur ir tāda interesanta lieta, ka bieži vienas nozares veikali atrodas vienā rajonā, tad nu laikam var apskatīt visu piedāvājumu, ja apmeklē attiecīgo rajonu. Beigās gan attiecīgo adresei atrast neizdevās, un relatīvi ātri pārvietojāmies prom no tā, paņemot taksi.

Tad gan uzsmaidīja veiksme, jo pēdējā veikalā, kas bija atzīmēts, izdevās nopirkt gāzīti. Maksāja gan tā divreiz dārgāk kā Latvijā, bet vismaz bijām tikuši pie iztrūkstošā punkta. Veikals arī tāds – otrajā stāvā, pat grūti pateikt, ka ir kaut kāds pārgājieniem pieejamais inventārs.

Tad nu atlika tikt atpakaļ uz viesnīcu, savākt mantas un doties uz autoostu, lai tālāk brauktu uz El Cocuy. Tas gan nebija tik viegli izdarāms, jo taksometru dabūt bija praktiski neiespējami – visi bija aizņemti. Bet normālie satiksmes autobusi bija pārāk tālu. Tad gan bija pozitīvais aspekts, ka visas ielas ir numurētas un vienkārši braucām ar pārsēšanos – kāpām iekšā uz mikriņa, kam bija rakstīta apmēram vajadzīgā iela un braucām ar to, ik pa laikam pa logu ievērtējot kādas šķērsielas paliek aiz mums, lai varētu vajadzīgā vietā izkāpt. Tad nu arī ar vienu pārsēšanos kaut kā tomēr spējām tikt līdz viesnīcai.

Subscribe to Komentāri

Ir komentārs! “Kolumbija part I”

  1. Kvalitatīvs apraksts! Patīk, ka nav tikai teksts, bet arī kāds vizuāli baudāms materiāls. Lai top 2. daļa! :)

     

    Artis Ozoliņš

Ir ko teikt? Pasaki!

Sakāmais:


9 × = 63