13 Jan 2012

Formālais neformālisms

Iesniegumi ir tāda jauka lieta – neformāli ar tiem faktiski neko nevar panākt, jo neviens tos nekad necenšas izskatīt pēc būtības, bet vairāk cenšas kaut ko izdomāt, lai ar tiem nebūtu jāķēpājas. Tā vietā vienmēr tiek ieteikts risināt jautājumu tāpat – ar savstarpējām sarunām. Bet, lai cik dīvaini tas neliktos, savstarpējo sarunu rezultāts jau bieži vien ir tāds pats kā iesniegumam – nekāds, jo pēc būtības ja neviens negrib risināt un iedziļināties problēmā, kad ir saņemts formāls iesniegums, tad kāpēc vajadzētu iedomāties, ka savstarpējās sarunās kaut kas tiks risināts?

Bet tajā pašā laikā tas teksts par savstarpējām sarunām liekas sakarīgs – kārtosim lietas neformāli, tā taču ir labāk un ērtāk – tikai nāc un kārtosim. Viss būs labi. Bet patiesībā mērķis jau ir ietaupīt sev darbu un iespēju formāli iekrist. Jo vairāk iesniegumi tiks saņemti un vairāk formālas atbildes uz tiem tiks sacerētas, jo lielāka iespēja formāli kļūdīties un iekrist. Turklāt, šādas formāli dokumentētas atbildes rada precedentus uz kuriem vēlāk var atsaukties. Un ņemot vērā, ka tie precedenti ir tādi, ka tiek izdomāts kaut kas formāls, lai atšūtos, tad arī rezultāts ir tāds, ka vēlāk šī formālā atšūšana var kalpot par pamatu, lai pajautātu – kāpēc rodas divkosība, ka vienā gadījumā ir formāls lēmums atteikt, bet praktiski līdzīgā gadījumā lēmums ir pretējs? Un laikam jau tāpēc cilvēki jau tik ļoti iesaka – “Nāc, aprunāsimies un visus jautājumus varēsim izrunāt”.

Bet kāpēc jautājumus nevar izrunāt, risināt un atrisināt pēc tam, kad ir saņemts formāls iesniegums? Laikam jau – ja negrib  kaut ko atrisināt pēc būtības, tad vismaz cenšas atvieglot savu nākotni. Žēl.

Ir ko teikt? Pasaki!

Sakāmais:


+ 2 = 6