10 Jan 2012

El Cocuy – high altitude trekking

Pāreja 4650

Vēl līdz šim brīdim neēsmu sapratis cik ļoti man tas patika. Es zinu, ka tas bija kaut kas tāds, ko es nekad nebiju darījis, kaut kas tāds, kas liek paskatīties savādāk. Vēljoprojām esmu pārliecināts, ka tas ir fiziski smagākais pārbaudījums, ko esmu piedzīvojis. Saule, migla, lietus, tumsa un kalni.

Ierašanās

Piedzīvojums sākās jau ar iekāpšanu autobusā Bogotā un nakts braucienu uz Guican. Līdz šim nekad nebija tā, ka aizmugurējās vietas autobusā varētu traktēt par sliktām, bet laikam vienmēr pienāk pirmā reize. Lai arī bija viens bonuss – tur bija nedaudz vairāk vietas, kā citās sēdvietās, bet citādi, tas nemaz nebija tik forši. Bogotā bija pamatīgi sastrēgumi un pirmās divas stundas tika pavadītas, lai tiktu ārā no šīs pilsētas. Varēja just, ka šoferis iepriekš bija strādājis par mikriņa vadītāju, jo bremzēts un gāzēts tika uz nebēdu. Biju iekārtojies prātīgi, sēžot tikai pa vienu benķi, bet kolēģis bija izgūlies uz 2 benķiem – gribēja labi pagulēt. Pirmā kritiskā iezīme jau bija tad, kad pēc kārtīgas bremzēšanas kolēģis jau gulēja uz grīdas. Lēnām jau it kā sāku migt ciet, kad pēkšņi paņēmu griestus. Reāls pārsteiguma efekts – guļošais policists un tu tikai jūti, kā galva atsitas pret autobusa griestiem. Pēc šī starpgadījuma kolēģis saprata, ka sēdēt aizmugurē nav labi un pārsēdās vienu rindu uz priekšu. Es gan centos saglabāt aukstasinību un turpināju sēdēt turpat. Lai gan iemigt bija jau stipri grūtāk, jo iekšēji bija psiholoģiskā trauma – paņemt griestus, ko vairāk negribējās darīt. Lai gan tālāk it kā starpgadījumi pārāk nebija un puskomā varēja gulēt. Līdz brīdim, kad bijām piestājuši kādā ciemā un pēc tā, ka visi kāpa ārā un pārgāja uz citu autobusu varēja saprast, ka ar šo autobusu tālāk nebrauksim. Kāpām arī ārā, ņēmām mantas un centāmies saprast notiekošo. Puskomā gan grūti to izdarīt. Virzība bija skaidra, arī esošā šofera teiktais jaunā autobusa šoferim, ka šie divi gringo brauc līdz Guicanai deva papildu pārliecību. Es gan nesapratu, ko tur darīja viens gids, kas tai brīdī, kad mainījām autobusu sāka piesieties ar jautājumiem – vai mēs dodamies uz kalniem, vai nevajag gidu. Man tiešām grūti spriest, vai nakts vidū, kaut kādā random pilsētā var kārtot šādus darījumus. Otrs autobuss gan bija daudz labāks – lielāks un ērtāks, tā ka tālāk veiksmīgi tikām arī līdz galapunktam. No rīta vēl varēja skatīt kalnu ielejas, pa kurām virzijāmies uz priekšu – skati smuki un ir tāds prieks par ierašanos kalnainajā apvidū.

Guicana

Uzreiz pēc izkāpšanas no autobusa arī tiekam sagaidīti – tiek parādīts, kur ir lokālais parka ofiss, tiek iekasēta 35K peso nodeva (ap 10Ls) par ieeju parkā un sniegta neliela informācija. Oficiālais parka rendžeris neko daudz nerunā, tikai iekasē naudu, iedod katram pa melnbaltai kartei. Otrs, vietējais kalnu pārzinātājs gan stāsta, ka iet rinķi pa parku ir bīstami un labāk ir taisīt dienas pārgājienus no kalnu kempingiem. Lai gan pēc kārtīgākas situācijas noskaidrošanas tiek atklāts, ka cilvēki arī iet apkārt pa riņķi – tātad viss ir kārtībā un uz savu atbildību mierīgi to var darīt. Papildus gan vēl var minēt, ka ierodoties dienu vēlāk iespējams būtu ietaupījuši parka nodevu, jo rendžeriem otrā pusē ir kaut kāds pasākums no nākamās dienas un it kā nākamās 10 dienas neviens rendžeris šajā ciemā nebūs sastopams.

Pēc īsa pārdomu brīža nolemjam, ka dienu pavadīsim šajā ciemā un nākamajā rītā ar piena mašīnu dosimies augstāk kalnos. Ciema augstums ir nedaudz virs 3000m, tāpēc daļēji to var izmantot aklimatizācijai. Tad nu atstājam somas rendžeru birojā un dodamies sameklēt viesnīcu. Nu vairāk istabu, kur pārlaist nakti, lai rītdien var turpināt ceļu. Izvērtējot esošos variantu beigās paliekam vienā vietā – tāda ne pārāk liela istaba, bet gultas ir, ūdens uz galvas nelīst, tā ka viss kārtībā. Arī samaksa ir par nakti ir vairāk kā saprātīga ap 3Ls.

Tad nu pārējo dienas laiku veltam klīšanai pa ciemu, dažādu papildus mantu iepirkšanai, piemēram, pulksteņa, jo bez tā iet ir diezgan sūdīgi. Pasēžam arī centrālajā laukumā, kur var vērot kā skolnieki pusdienlaikā izklaidējas ar dažādām spēlēm, piemēram, mētā ar ūdeni piepildītu balonu vai spēlē basketbolu. Tāda patīkama ciema idile. Paēst gan var laikam tikai vienā vietā, vismaz citas neizdodas atrast. Par ļoti saprātīgu samaksu var normāli paēst. Vieta izskatās, kā pamatīgs ūķis, bet nevarētu teikt, ka būtu negaršīgi. Lai gan viens no maniem draugiem šādu vietu varētu nosaukt par PVD iestādi. Vakariņu laikā arī nedaudz parunājamies ar vienu amerikāni, kas tikko ir atnācis no trekinga. Bija gājis kopā ar gidu, kam samaksāja ap 800$ par šo pasākumu. Bet nu gids vismaz bija iedevis guļammaisu, telti, gatavoja ēst. Droši vien radīja arī lielāku drošības sajūtu. Viņš gan teica, ka treks esot ļoti grūts, bet vienlaicīgi arī skaists. Beigās gan teica, ka bildes nerādīs – tāpat jau varēšot to visu apskatīt. Vakariņu laikā arī uznāk normāls lietus, var redzēt kā ik pa laikam pazūd un atkal parādās elektrība. Un parādās vismaz neliels priekšstats par lietus daudzumu, ko varētu piedzīvot.

Ap sešiem jau ir tumšs, viss vairāk vai mazāk ir savākts un lēnām taisāmies gulēt, jo nākamajā rītā ap pieciem ir piena mašīna, ar kuru var uzbraukt krietnu gabalu augstāk kalnos.

Laukums

Picture 1 of 5

Atpūšamies pēc ilgā pārbrauciena ar skatu uz centrālo laukumu

Piena mašīna

Ceļamies laicīgi, lai nenokavētu piena mašīnu. Jo nav jau nekur saraksts, kur un cikos tā atties, bet aptaujājot vietējos tika iegūti dažādi tās attiešanas laiki. Un arī precīza attiešanas vieta bija nedaudz neskaidra. Bet nu jā, lēnām klīstam tumšajām ciema ielām un skatāmies, kur varētu būt tā gaidītā piena mašīna. Retajam garāmgājējam cenšamies precizēt vietu, no kuras tā atties un lēnām iegūstam arī pārliecību, ka gaidām pareizā vietā, jo tur savācas arī citi cilvēki. Piebrauc piena mašīna, bet saņemam skaidrojumu, ka tā vēl nav īstā – šī nebrauc tur, kur mums vajag. Pēc brīža piebrauc nākamā piena mašīna – tiek apgalvots, ka šī ir pareizā – neko, kāpjam iekšā un sākam savu piena mašīnas ceļu. Dzīvē jau viss process ir nedaudz interesantāks, jo vietējie runā spāniski, bet mūsu spāņu valodas zināšanas var raksturot, labākajā gadījumā, kā ļoti sliktas. Bet toties spēja sazināties universālajā zīmju, žestu valodā jau ir labi attīstīta, kas viennozīmīgi palīdz saprast.

Protams sākumā ir neliels stress, jo piena mašīna brauc nevis kalnā, bet uz otru ciemu, kam nosaukums ir tāds pats kā parkam – El Cocuy. Nav jau vairāk daudz variantu, atliek tikai braukt un cerēt, ka viss būs labi. Komunikācijas spēju līmenis tāpat neļautu novērst šīs bažas. Otrā ciemā gan nedaudz uzkavējamies, tiek paņemtas kaut kādas lietas, bet tad gan sākas brauciens kalnā. Jāsaka, ka pats brauciens bija savā ziņā pamācošs – ieskats kalnu cilvēku ikdienas būtiskā sastāvdaļā – vienīgajā regulārajā saziņā ar civilizāciju. Tas ir pavisam savādāk – redzēt kā cilvēki sazinās, gaida, pakārto ikdienu vienai mašīnai, kas pārvadā pienu. Un galvenais, ka nav jau daudz citu variantu.

Pēc kāda brauciena laika var ieraudzīt pirmās sniegotās virsotnes un tas aizsit elpu. Redzēt skaidrās debesis un baltu sniegu. Mani vienmēr ir fascinējuši kalni, jo tajos ir kaut kas neparasts. Un sniegoti kalni ir vēl smukāki. Un tā turpini lēnām braukt un nevari sagaidīt, kad varēsi pats savām kājām lēnām doties pretim šiem varenajiem kalniem. Izbaudīt to būtību ne tikai ar acīm, bet arī uz savas ādas.

Pa ceļam šķērsojam arī upi, jābrauc pāri tiltam un otrā pusē ir ceļš izšķurēts gar kalna malu, bet zem ceļa var redzēt, ka ir izskalotas bedres. No sākuma liekas nedaudz bailīgi, bet braucot pāri var redzēt, ka viss ir kārtībā.

Un tā mēs jau lēnām, pēc 4h brauciena, esam sasnieguši punktu, kur kāpt ārā un doties lēnām pamestajos kalnos.

Ganību lauki

Picture 1 of 7

Ceļš augšup

Sākums jau viegls – esi svaigs, atpūties, noguruma nav. Soma, lai arī smaga – varētu būt nedaudz virs 25kg, tomēr netraucē mierīgi iet. Pie tam vēl no mašīnas līdz ar mums izkāpj vietējā iedzīvotāja, kas aiziet mums pa priekšu pietiekami ātrā tempā. Tā nu mēs arī pietiekami ātrā tempjā ejam pa ceļu augšup. Un iet arī ir visai viegli, jo tur vēl ir ceļš, pa kuru teorētiski var braukt mašīnas. Apkārt smuki skati un viss, kas ir jādara – tikai jāiet augšup. Sākām iet apmēram no 3600m. Fiziskais nogurums gan pārāk nemoca it kā, bet pēc 4000m, kad esam kādas pusotras stundas laikā pieveikuši vairāk nekā 400m kāpumu iestājas nedaudz nepatīkama pašsajūta. Iekšēji pilnīgi var just, ka organismam ir radusies pārslodze. Kolēģis arī apstiprina šo nojausmu, jo es esot izskatījies diezgan sarkans. Skaidrs, ka tādā brīdī saglabāt absolūtu mieru turpināt ceļu ir pagrūti, jādomā tomēr par alternatīvām iespējām, ja organisms nespēs aklimatizēties šādai slodzei. Vismaz nolemjam uztaisīt pusdienu pauzi, lai var nedaudz atpūsties, citādi iet tālāk kļūst visai pagrūti. Pēc pusdienām gan pašsajūta uzlabojas, sarkans vairāk it kā neēsmu, tagad galvenais ieturēt lēnu tempu, lai nenotiktu atkārtota pārslodze. Turklāt tālāk arī vairāk nav pārāk liels kāpums uz augšu. Lai gan arī tāpat iet nav diez ko viegli.

Skaidrs, ka pa ceļam tomēr ir spēks vilkt ārā kameru un taisīt bildes. Tomēr apkārtne smuka. Atpūtas tiek veiktas biežāk. Pēc kāda laika satiekam arī pirmo miglas/lietus mākoni, nedaudz arī smidzina, bet visu laiku ir pārskatāms ceļš, kur ejam. Progress ir mānīgi lēns. Pie nākamās pārejas redzam, ka pārvietojas cilvēku grupa uniformās. Arminieki taisa laikam patruļas pārgājienus. Pāris arminieki pie pārejas mūs sagaida – mēģina noskaidrot, no kurienes esam, kur ejam. Vēl liekas, ka mēģināja noskaidrot, vai neēsam redzējuši citus cilvēkus uniformās. Bet nav skaidrs vai viņi saprata mūsu atbildi. Beigās vēl mēģina nostriļīt minūtes. (Saprotamāk būtu teikt, ka jautā, lai iedod piezvanīt, bet Kolumbijā to sauc par minūtēm, jo tās var nopirkt arī uz ielas – stāv cilvēks ar uzrakstu Minutos un pie viņa var pieiet, paņemt mobilo un piezvanīt). Tā kā mums minūtes ir pārāk maz, tad nākas atteikt. Tad nu lēnām ejam tālāk un saprotam, ka drīz vajadzēs taisīt nometni, jo nākamo pāreju šajā dienā vairs nepievarēsim. Un sākt labāk vajag mierīgi.

Nometni gan ierīkot ir pagrūtāk, jo visas labās vietas atkal ir aizsituši arminieki. Tā ka sanāk taisīt naktsmītni blakus armijas vienībai. Pāris arminieki atnāk arī iepazīties, uzcienājam arī ar rupmaizi un medu. Parādām grāmatu par Latviju. Neko daudz jau parunāt nevar – valoda tomēr uzliek savas robežas. Beigās gan tiekam brīdināti, ja kempojam šeit, tad pa nakti mums arī vajadzētu palikt šeit un nekur apkārt staigāt nevajadzētu. Tas arī ir saprotami un skaidrs, ka labāk ievērot, jo ir skaidrs, ka kāds varētu arī sākt šaut.

Vakariņās uztaisām kartupeļu biezeni ar konserviem. Bet nu tās neizvēršas pārāk labi, jo beigās ēdu pārāk ātri, kas rezultējās ar to, ka organisms nespēja tik ātri to visu uzņemt un varēju tās atstāt pie krūma retajiem dzīvniekiem, kas tur ir sastopami. Apziņa jau protams nav laba, ja pirmo ēdienreizi jau pamanies atstāt pie krūma, lai gan jau tā ir pārslodze un vajag iespējami daudz enerģijas, lai spētu visu turēt. Gulēt ejam ļoti agri – pat pirms saulrieta, kas ir ap 18 vakarā. Kā nekā cēlāmies ap 5 no rīta un diena ir bijusi fiziski ļoti smaga. Lai gan pēc kādām 5-6 stundām atkal pamožos, kolēģis arī ap to laiku ir pamodies. Varam nedaudz uzspēlēt kārtis, iziet turpat pie telts nokārtot dabiskās vajadzības, paskatīties uz mēnesi, kas ir ļoti spožš un ātri līst atpakaļ teltī. Galva gan tāpat ir kā spainis. Pašsajūta nav diez ko laba. Papildus vēl sāku savu dzīvošanu uz degunā pūšamo, jo ir nelielas konstantās iesnas, kas vēl papildus apgrūtina elpošanu, jo tā jau skābekļa daudzums tomēr ir nedaudz samazināts.

Emeraldi

Picture 18 of 18

Arī man ir robežas

No rīta ceļos samērā agri, jau ap 7 lienu no telts ārā, jo saule ir uzlekusi un ir visai smuki – skaidras debesis un rīta saule. Pārvietošanās gan vēljoprojām ir visai nepatīkama, jo pieceļoties un mainot galvas augstumu tā uzreiz paliek nedaudz kā spainis. Sajūta jau nav tā patīkamākā. Arī noiet metrus 10 zemāk pēc ūdens nav triviāli. Brokastīs tiek taisīts musli ar pienu. Šoreiz esmu apdomīgāks – ēdu lēnāk, lai nekas nebūtu jāliek pie otra krūma. Un veiksmīgi arī izdodas visu pārtiku dabūt un paturēt vēderā. No rīta arī arminieki nedaudz atnāk parunāties. Tiek parādīti arī daži emeraldi, ko viņi ir atraduši kalnos. Tādi smuki, mazi kristāliņi. Lēnām sataisāmies, sapakojam visu un esam daļēji gatavi iet tālāk. Skaidrs, ka tikai daļēji, jo pašsajūta nav tā pati labākā.

Tā nu pirmā dienas daļa tiek pavadīta lai tiktu līdz pārejai. Kas it kā nav tālu, bet tāpat aizņemt dažas stundas. Pārāk ātri iet jau nevar. Un arī uzrāpšanās pārejā nav nemaz tik smaga. Kaut kā puslīdz normāli tā tiek arī pievarēta. Vienīgi pārejas augša nav diez ko iepriecinoša. Vispirms uznāk neliels sniegputenis. Pēc tam var redzēt arī sakrāmētu akmens čupu, kas iezīmē pāreju. Akmens čupā ir arī sakrēmēti daži krustiņi, kas laikam piemin tos, kas aizgāja, bet neatnāca. Nevarētu teikt, ka šāda čupa ar krustiņiem psiholoģiski neiespaido, ja jau tā kondīcija nav pārlieku laba.

Bet tā nu turpinām ceļu tālāk. Otrā pusē gan taku īsti vairs neredz, nekādas iezīmes nav, kā arī kūstošais sniegs jau veido tekošas upes un taku no upes jau arī vairs atpazīt nevar. Cenšos pieturēties pie principa, ka jācenšas turēt high-ground. Un tā nu ejam apmēram tādā pašā līmenī uz priekšu. Pēc kādas stundas sasniedzam punktu, kur var taisīt nometni, bet tajā pašā laikā ir skaidrs, ka esam aizgājuši ne pa to ceļu. Mums vajag būt lejā pie ezera bet esam augšā. Būtu jau forši, ja tā vienkārši varētu tikt lejā, bet tas īsti nav izdarāms, jo vietām aiziet vienkārši stāvas klintis uz leju. Un tāds skils nav, lai tur tiktu lejā sveiks. Kondīcija arī arvien pasliktinās, iet paliek arvien grūtāk.

Un laikam jau šajā brīdī daļēji salūzu. Pirmkārt, jau laikam fiziskais nogurums, otrkārt, varbūt nepareizā ceļa izvēle, treškārt, iekšējā sajūta, ka velk uz augšu.

Skaidrs jau ir viens, jo tālāk aizej uz priekšu, jo tālāk jānāk atpakaļ, ja tomēr nevar pavilkt šo slodzi. Un tādā brīdī tu sāc novērtēt vēlmi dzīvot un apdomā – vai ir vērts riskēt ejot, vai ir vērts izaicināt sevi tikai tāpēc, lai paskatītos vēl kalnus? Laikam jau šī bija viena no vērtīgajām atziņām, ko ieguvu – es varu daudz ko darīt, bet tomēr esmu spējīgs rasts limitus, ko nevēlos pārbaudīt. Par augstkalnu slimībām jau rakstīts vienkārši, ja ir simptomi, tad vajag iet atpakaļ. Tad nu arī dažas minūtes apspriedāmies – pieņemt lēmumu neturpināt to, ko jau mēnesi esi gribējis pieveikt, nav viegli. Atzīt savu nespēju, atzīt savu zaudējumu. Bet tajā pašā laikā tu apzinies, ka nevēlies zaudēt visu un, lai arī cik smagi tas būtu, griezies atpakaļ. Atstājot apziņu, ka varbūt rīt tomēr būs labāk un varēs mēģināt iet tālāk. Un tad ņem un ej atpakaļ. Kaut kādā ziņā tas ir smagi, bet tajā pašā laikā viegli, jo doma ir par to, ka paliks vielgāk, ka tas ir pareizāk.

Tā nu ejam atpakaļ. Mākoņi aizēno redzamību, iemītās takas nav. Taču priekšā kaut kur būtu jābūt pārejai. Pāreja, ko neredz un tikai nojaut par tās atrašanās vietu. Fiziskais nogurums ir milzīgs, lai tā vienkārši līstu aukšā un pārliecinātos, ka pārejas tur nav. Tu apzinies, ka ir smagi, ka katrs metrs augšup nav triviāls. Vietā, kas liekas pazīstama un izskatās, ka nācām zemē, nolemju tomēr nolikt zemē somu un pakāpties augstāk, lai varbūt ieraudzītu pāreju. Bet arī 30-50m augstāk pāreju neredz, tālāk gan kāpt negribas, jo tad vairs neredzēs somu un otru kolēģi, kas palicis tur gaidīt. Nokāpju lejā – apēdam katrs pa pāris vietējām marmelādēm.

Un pēkšņi viss bija mainījies. Vienkārši ne no kā pašsajūta bija kļuvusi daudz labāka. Atradām arī vienu akmens piramīdu, kas iezīmē ceļu. Kolēģis teica, ka augšā viņš diez vai spēs uziet, labāk iet tālāk līdz ezeram, kas ir lejā, tur varēs atpūsties un no rīta izdomāt tālāko ceļu. Laikam jau tai brīdī bija skaidrs, ka tālākais ceļš būs uz priekšu, jo pašsajūta bija laba. Kāds brīdis un esam jau lejā pie ezera. Nekas spīdošs jau nav – visur slapjš, nav tādas līdzenas, sausas vietas teltij. Līst lietus, apmācies, spēka rezerves ar nekādas baigās nav, lai gan bez somas staigāt ir daudz, daudz vieglāk, lai noskatītu tomēr piemērotu vietu gulēšanai.

Vieta tiek atrasta, telts tiek ātri uzslieta un ātri arī iekārtojos teltī. Nav jau patīkami, ja ārā līst, esi slapjš un tāpat viss ir slikti, lai kavētos lietū vēl ilgāk tā vietā, lai ielīstu patīkamā, sausā un siltā guļammaisā. Arī ēst neko baigi negribas gatavot. Kurš gan grib būt vēl lietū? Izdoma protams ir laba – tāpēc tiek nolemts gatavot ēst teltī. Malā vieta ir pietiekami, lai aizkurtu gāzīti un uzsildītu ēdamo. Vismaz kaut kas silts un garšīgs tiek māgā, jo bez ēdiena jau nekas nenotiek.

Skats no rīta

Picture 1 of 22

Viemēr var sasniegt punktu, kas salauž iet tālāk

Rīts gan sākas ne visai, jo teltī no griestiem līst kondensāts. Sapratu, ka gatavot teltī galīgi nav laba doma, jo tad varēsi no rīta pamosties ūdenī. Nakts liekas, ka arī bija diezgan auksta, jo no rīta var redzēt nelielu leduskārtu gan uz telts, gan apkārtējiem augiem.

Var arī vērot, kā saule parādās virs kalna un ieleju lēnām piepilda mākoņi. Katrā ziņā rīts ir vairāk kā nesteidzīgs. Tiek žāvētas slapjās drēbes, baudīta saule, kas pamatīgi silda un izbaudīta atpūta. Arī galva vairs nav kā spainis. Vienā brīdī garām aizjāj arī vietējie lopkopji ar zirgiem un suņiem. Kā vēlāk izrādījās, tad ir apcirpuši aitas, kas ganās zaļajās vietās un laikam jāja nodot vilnu. Kā vēlāk izrādījās šie bija arī pēdējie cilvēki, ko satikām uz takas.

Līdz ar mākoņu daudzuma palielināšanos arī sakrāmējam mantas un dodamies kāpt jau nākamajā pārejā. Sajūta par kāpuma augstumu un attālumu jau ir kļuvusi relatīva. Ir iestājies kaut kāds savs ritms, kuru mēģinām ieturēt. Ātrāk iet pat negribas, jo nav nekādas vēlmes sevi pārslogot. Kā nekā atrodamies tikai tālāk un tālāk no tuvākās vietas, kur vajadzēs tikt atpakaļ. Apmēram arī sastādām plānu, kur vēlamies nokļūt, bet skaidrs, ka tas ir tikai apmēram, jo ir jāvadās pēc iespējām, kā mēs iesim patiesībā.

Pāreja tiek pievārēta un ap pusdienslaiku esam nākamajā oficiālajā kempinga vietā. Arī saule nedaudz mūs lutina, jo nelīst un caur mākoņiem pat var redzēt saules starus. Tā nu uztaisam pusdienas, atpūšamies nedaudz, paskatāmies apkārtni un mēģinām saņemt spēkus nākamai pārejai. Tā ir viena no augstākajām – 4600+ m. Dzīvēj jau arī izskatās, ka būs ļoti pamatīgs kāpiens. Būtu labi pieveikt, jo palikt šajā vietā – tas nedaudz iespaidotu, ka pārējo ceļu vajadzētu veikt daudz ātrāk.

Pēc pamatīga kāpiena un jau krēslas iestāšanos sasniedzam pāreju, ko esam redzējuši. Dīvainā kārtā uz plāksnes ir atzīmēts, ka tā ir nedaudz virs 4400m, bet kartē skaidri var redzēt, ka tur vajadzētu būt 4600+m. Vēl paejam kādu gabalu pa līdzenumu un saprotam, ka nekas spīdošs nav gaidāms, jo priekšā paveras pāreja, kas ir 4600m.

Un tas ir depresīvi. Zini, ka pa tumsu iet negribi, zini, ka telts vietas līdz pārejai īsti nav. Atpakaļ iet nevar, jo katrs metrs uz leju ir metrs uz augšu. Un metrus uz augšu vajag pēc iespējas mazāk. Pielietojam kreativitāti un meklējam tikai līdzenu vietu pie takas, kas varētu būt 2x2m liela, lai ierūmētos telts. Un brīnumainā kārtā tāda tiek pamanīta. Nedaudz tiek pārvietoti akmeņi, lai netraucētu gulēt, iespēju robežās palīdzināta virsma un esam gatavi gulēt. Ir gan problēma, jo apkārtnē nav ūdens. Tad nu apmēram stundu veltījām, lai tiktu pie ūdens, kas beigās izdevās – kādus 100m augstāk no kalna tecēja neliels avotiņš. Jāsaka pie reizes, ka ūdens bija patiešām garšīgs un ļoti dzidrs. Pirms ūdens meklēšanas arī uzslējām telti, lai lietus gadījumā mantas paliktu sausas. Turklāt teltij ir fīča, ka ir atstarojoši elementi, tāpēc var atrast arī naktī. Atgriežoties jau atkal mūs pavadīja lietus, tāpēc nācās izdomāt kaut ko jaunu, kā pagatavot ēdienu. Šoreiz taktika bija labāka – izbāzt gāzīti, katlu un roku aiz telts un gatavot šādā veidā. Kas diezgan veiksmīgi arī izdevās. Šeit gan jāmin, ka palīdzēja arī līdzpaņemtais kramiņš, jo šķiltavas veiksmīgi tika samitrinātas un nevarēja piešķilt gāzi, bet ar kramiņu to bija diezgan vienkārši izdarīt, jo gāzei jau tik vien vajag kā nelielu dzirksteli.

Rīts uz ezera

Picture 1 of 24

Arī kalnos ira purvi

Arvien vairāk un vairāk man sāka patikt rīti – saulaina, skaidri un pats arī esi atpūties. Vari redzēt visas apkārt esošās virsotnes. Kā arī ielejas, ja tādas ir. Vari izžāvēt drēbes un mierīgi gatavoties priekšā stāvošai dienai. Cik nu reizēm mierīgi, jo tomēr mākoņi lēnām sevelkas un līdz ar tiem vienmēr vajag arī doties. Nav jau nozīmes vienkārši sēdēt lietū. Arī pārejas pievarēšana no rīta ir daudz vieglāka nekā vakarā.

Lai gan iešana lejā pēc pārejas ir vēl laikietilpīgāka nekā iešana augšup. Kalns lejup ir daudz stāvāks, zemes segums vairāk līdzinās smiltīm nekā akmeņiem un ceļš nemitīgi iet zigzagā, lai nevajadzētu ātrā tempā pa taisno sasniegt ieleju. Tālāk arī paverās smuks skats uz ieleju, kurā ir zaļais purvs. Vismaz pagaidām to vēl neaizsedz mākoņi, lai gan ielejas kalnu virsotnes jau maskējas mākoņu aizsegā. Laikam jau šī ir viena no tām reizēm, kad iešana nav pārāk apgrūtinoša un var mierīgā tempā kāpt zemāk un zemāk līdz ielejai. Īsi pirms purvainās ielejas ir oficiālā kempinga vieta, kas izveidota tādā kā kalna alā, vismaz kalns nodrošina alas jumtu. Tur gan smako pēc zirgiem, jo droši vien vietējie to izmanto kā pieturas punktu, ja ir jāpārvietojas ar zirgiem apcirpt aitas. Vēl paejam kādu gabalu un esam sasnieguši diezgan augstu ūdenskritumu, kas iezīmē ielejas beigas un jaunas ielejas sākumu. Žēl, ka apkārt ir mākoņi, jo varētu būt visai smuks skats, katrā ziņā skats no apakšas uz augšu arī varētu būt visai smuks.

Pēc tam gan iezīmētais ceļš pazūd un nav īsti skaidrs, kā tas turpinās. Parka zīme ir uzlikta upes otrā pusē, kur iet purvs. Iespējams, ka var iet arī pa šo upes krastu, kas ir aizaudzis ar dažādiem krūmiem, bet mani tāda iespēja nevilina. Nav patīkami ar lielu somu lauzties caur krūmiem, ja ir iespēja mierīgi pārvietoties pa līdzenu purvu.

Kolēģis arī uzfilmēja kā ejam pa purvu. Apskatoties tagad izskatās nenormāli lēni, dzīvē likās nedaudz ātrāk, lai gan piesardzība tika ievērota, jo purvā vienmēr var veiksmīgi iebraukt ūdenī vairāk nekā pamatīgi, kas nu nebūt nav vajadzīgs. Patiesībā visvairāk žēl, ka šo posmu gājām pa mākoņiem. Skaidrā laikā tas varētu būt bijis vairāk nekā skaisti – viss zaļš un horizontu visās pusēs iekļauj iespaidīgi kalni. Tagad to vairāk iekļāva balta migla.

Lēnām esam tikuši līdz otrai pusei, kur atkal ir jāatrod kāds ceļš. Šoreiz gan tur ceļi ir iezīmēti vairāk nekā vajag un kādu brīdi nākas maldīties, kas nebūt nav patīkami, jo maldīšanās norit kāpjot augšup kalnā un pārvietoties pa slīpu virsmu tādā pašā augstumā nav diez ko droši. Bet beigās veiksmīgi tiekam atpakaļ uz takas un lēnām lienam augšup. It kā jau nav daudz jākāpj, bet arī 300m kāpums dienas beigās ir pietiekams, lai to nevarētu tā vienkārši pievarēt. Bet vismaz veiksmīgi sasniedzam atzīmēto nometnes vietu. Vieta smuka – maza ezera malā, kuru no visām pusēm iekļauj stāvas virsotnes. Liekas arī, ka kādam šī vieta ir bijusi kritiska, jo zemē mētājas alpīnistu bikses – iespējams atbrīvojies no liekā svara, lai var tikt līdz galam. Vakariņas norit kā parasti – gatavojot no telts. Jo vakarā vēl ilgāk sēdēt lietū ir grūti saņemties. Tiešām grūti, jo esi slapjš un no augšas vēl krīt kaut kāds ūdens. Turklāt, jāsēž jau vairāk ir nekustīgi, kas nozīmētu arī labu pasalšanu, kamēr vakariņas ir gatavas, bet nu gatavošana no telts un ēšana teltī likās gana laba šādiem gadījumiem.

Saullēkts

Picture 1 of 22

Ejam, ejam un tikai ejam

Nakts laikā ir labi lijis. Speciāli ārā atstāju bļodiņu, lai redzētu cik tad daudz ūdeni varētu savākt no šādus lietus, izrādījās kaut ko var arī savākt, jo apmēram 1cm bija nolijis. Jauki.

Rīta bildes ar smuku apkārtni kamēr vēl ir gaišs un skatu netraucē miglas/lietus mākoņi. Brokastis, mantu izžāvēšana un sapakošana, lai atkal dienu var iet.

Pievaram pāreju, nokāpjam lejā, lai varētu kādu gabaliņu paiet gar ezeru pirms atkal rāpties augstāk kalnā. Protams, ka pārejas pievarēšana nekad nav vienkārša lieta – tomēr jākāpj pietiekami daudz uz augšu, lai tas nebūtu triviāls pasākums.

 

Pirms rāpšanās augšup gan vēl uztaisām pusdienas. Vieta jau tāda ļoti īpatnēja un smuka – pusdienas taisām pirms iešanas pa akmes bluķi, kas ierobežo purvu. Vēlāk ir diezgan stāva rāpšanās augšup. Sanāk diezgan padaudz atpūsties. Bet veiksmīgi tiekam augšā un sasniedzam pāreju – paveras vairāk nekā smuks skats. Otrā pusē tieši nav mākoņi un saule no aizmugures apspīd kalnu, kam iedobēs vēl saglabājies sniegs. Aizlienu arī kādu gabalu uz raga izvirzījumu, lai labāk redzētu apkārtni. Skaidrā laikā varētu būt ļoti, ļoti smuki – gandrīz visapkārt ragam ir ielejas. Žēl, ka to, no kuras ieradāmies, pilnībā jau ir piepildījuši mākoņi un tur vairs neko nevar redzēt. Taču kalns nedaudzajos mākoņos ar sauli aiz tā rada tiešām burvīgu skatu. Grūti saņemties beigt to bildēt un iet tālāk. Pa gabalu var arī labi redzēt ceļu, pa kuru vajadzēs turpināt iet uz priekšu. Ja visur ir akmeņi, tad nav grūti redzēt vairāk izmīdītu ceļiņu starp akmeņiem.

Tālāk jau seko vienkārša iešana starp akmeņiem un miglu – tikai uz priekšu un tikai ejam. Lai gan pa vidu ir arī posms, kur akemņi ir visai palieli, tāpēc iešana vairāk ir lēkāšana pa lielajiem akmeņiem. Lēkāšana visai nosacīti, jo cenšos ieturēt maksimālu drošību, nav viegli ar smagu somu pa tādiem pārvietoties, turklāt mazākā kļūda var būt ļoti, ļoti dārga. Lai tiktu no šejienas ārā vēl ir nepieciešamas divas dienas, trauma tās varētu ļoti smagi ietekmēt. Bet tajā pašā laikā ir aukstasinība un pārliecība pārvietoties pa šiem akmeņiem.

Līdz vakaram esam tikuši arī līdz nākamai nogāzei, kas iet augšup kalnā. Var just spēku izsīkumu, jo lēnām sāk palielināties galvā spiediens. Ir arī skaidrs laiks cik daudz varēsim iet, jo 18 konstanti iestājas tumsa, tāpēc ir skaidrs, ka vienkārši vajadzēs meklēt kādu vietu, kur varēs novietot telti. Pa ceļam vēl tiek pievārēta upe, tā gan tiek sķērsota pa lieliem akmeņiem. Lai gan ar papildus piesardzību, jo papildus izmirkt nekad negribas.

Drīz pēc tam upes otrā pusē pamanām, ka ir līdzena vieta, izskatās, ka tur jau iepriekš kāds ir kempojis, tāpēc mēģinām tikt atpakaļ. Upe arī ir nedaudz šaurāka, papildus vēl iemetam upē dažus akmeņus, lai varētu to šķērsot sausām kājām. Lai gan beigās tāpat zābaki tiek samitrināti vēl nedaudz. Lai gan nezinu vai tas kaut ko maina. Jau kopš trešās dienas liekas, ka tie ir konstanti slapji, varbūt variē tikai slapjuma daudzums, jo no rītiem uzvelkot sausas zeķes, tās ir sausas tik ilgi, kamēr kājas netiek ieautas zābakos. Arī zābaku kondīcija šo dienu laikā ir manāmi pasliktinājusies, jo tie atkal ir saplīsuši.

Saullēkts

Picture 1 of 33

Izšķiršanās

Rīts sākas ar kārtējo kāpumu augšup. Lai arī ne pārāk lielu. Un esam sasnieguši kārtējo kalnu ezeru. Tas gan ir samērā liels. Kā arī saskaramies ar iespēju izvēlēties vienu no diviem variantiem – doties pa ezera kreiso pusi, kur pēc tam būs divas pārejas, kas neizskatās pārāk grūtas, vai arī pa labo pusi, kur ir iezīmēta viena pāreja, kas kartē izskatās grūtāka. Toties tad ir tikai viena pāreja un arī pārejas abās pusēs ir sniegoti kalni, kas ir tikai nedaudz augstāki nekā pati pāreja. Ņemot vērā izaicinājuma garu, tad jau iepriekš esam izvirzījuši domu pievarēt šo pāreju.

Pirmā problēma jau ir faktā, ka kartē ir iezīmēts ceļš, kas uz turieni aiziet, taču dzīvē šādu ceļu neredzam. Jau sasnieguši ezera malu saprotam, ka vajag iet kādu gabaliņu atpakaļ, lai varētu tomēr šo taku atrast. Lai gan vienmēr jau taku var uztaisīt tāpat – lienam augšā kalnā, jo skaidrs, ka taka kaut kur tur iet. Vēl kādu gabalu paejot pa kalnu ieraugām arī pāreju. Neizskatās saprātīgi ņemama. Patiesībā papildus neņemamības faktoru nosaka arī pašsajūta, jo jau pirms pusdienām galva lēnām sākt just slodzes spiedienu.

Lēnām pārvietojamies uz priekšu un varam ievērtēt un novērtēt iespējas paņemt vai nepaņemt pāreju. Un ir tāda iekšēja cīņa – neņemt, jo tagad jau ir smagi un pārejas smagums liekas pārāk grūts. Pēdējie metri izskatās ļoti stāvi, turklāt var redzēt, ka tur abās pusēs jau ir sniega kārta. No otras puses – tas ir izaicinājums, ko var paņemt vai nu tagad vai visdrīzāk nekad. Un katrs izaicinājums jau ir vilinošs, ja tas ir sarežģīts, tad vilinājums tikai palielinās. Sasniedzam pārejas pakāji un nolemjam atpūsties, paēst pusdienas un pēc pusdienām domāt tālāk. Lai arī esam nosliekušies, ka laikam jau tur kāpt nevajag, pēdējie metri izskatās pārāk stāvi tik smagām somām. Lai gan nekur netika minēts, ka vajadzētu kādu speciālu ekipējumu, lai pievarētu iezīmētās pārejas.

Pusdienu laikā arī uzspīd saule. Kļūst ļoti silts un var no somas izvilkt arī dažas mantas, ko vajag vēl pažāvēt. Kaut kā izdomājam arī, ka vajag nopeldēties. Dīvaina doma, lai gan saule ir pietiekami spoža, kas nozīmē, ka ūdenim arī nedaudz būtu vajadzējis uzsilt. Doma arī tika realizēta, lai gan nekur tālu papeldēt nevar – kādi 5 metri vienā virzienā un tad atpakaļ. Jau atpakaļ ceļā var just kā kājām paliek arvien vēsāk un nav tālu, lai sarautu krampī. Bet kaut kādā mērā tas ir ļoti atsvaidzinoši, lai gan kādu laiku muskuļi ir pavēsi un nav tas asums. Intereses pēc paskalojam arī akmeņus, cerībā atrast kaut ko vērtīgu. Tā nu kādu laiku esam atpūtušies, sapakojamies un dodamies tālāk.

Un tai brīdi novērtēju pašsajūtu un saprotu, ka ir daudz labāk un vajag mēģināt. Kāpt un pieveikt pāreju. Arī kolēģis piekrīt, ka var kāpt. Skaidrs, ka tempu vajadzēs uzturēt labu, jo tumsa nav tālu, bet kāpiens izskatās labs. Ņemot vērā, ka tā ir priekšpēdējā diena, tad visas glukozes rezerves kāpiena laikā tiek lēnām pārliktas uz vēderu. Tas arī palīdz kāpienam, jo lēnām var just kā kājas tiek piedzītas, bet vismaz nav tāda smaguma sajūta galvai. Kaut kā veiksmīgi arī tiek sasniegts pēdējais, izšķirošais posms, kurš no apakšas izskatījās vertikāls. Arī uz vietas, tas neizskatās pārāk labi, bet tomēr ņemams. Augšējā pārejas daļa ir klāta ar sniegu, bet nu uzmanīgi un saprātīki ejot pāreja lēnām tiek pievarēta. Pēdējie metri pa sniegu gan nav pārāk forši, jo zem sniega stabilu pamatu sataustīt nav triviāli un slīdēt lejā negribas. Kā vēlāk noskaidroju, tad pāreja atrodas 4850m virs jūras līmeņa.

Virsotnē var ievērtēt, kā vienā pusē jau visu ir piepildījusi migla, bet otrā pusē paveras skats uz akmeņainu ieleju. Blakus var redzēt arī ledāju. Izdevās arī kolēģi pierunāt aiziet līdz ledājam, nebija jau tālu – 100m, bet jāiet pa sniegu un tas nav pārāk ātri. Bet toties jau otro reizi esmu bijis uz ledāja. Šoreiz ledējam pa virsu bija arī sniegs, jo iepriekšējā reizē tas bija vasaras vidū un tajā apgabalā sniegs jau bija nokusis. Turklāt bija arī iespēja nedaudz ieiet ledus alā – tālu gan iet negribējās, tomēr bīstami.

Tālākais ceļš gan izvērtās interesantāks, jo bija pienākusi jau nakts un tālāk nācās iet ar mēness apgaismojumu. Varēja jau spīdināt arī lampiņu, bet man to pārāk nevajadzēja, jo mēness bija diezgan gaišs. Pilnmēness kā nekā. Galvenā problēma gan bija sākotnēji tikt lejā, jo ceļa iezīmes bija ļoti trūcīgas. Turklāt arī nekur nebija acīmredzams ceļš lejup. Pagājām uz otru pusi, bet arī tur atdūrāmies pret sienas veida kritumu vairāk kā 5m. Tad nu gājām atkal atpakaļ un tur kaut kādā veidā lavierējām lejā. Bieži vien bija kritumi kādi 2-3m, bet bija pa vidu kaut kādas iespējas atbalstīt pa vidu kājas. Tā ka kaut kādā veidā spējām pārvietoties zemāk un zemāk. Arī izvēle bija skaidra – pirmā līdzenā vieta derēs teltij. Lai gan man pašsajūta vēljoprojām bija laba – glikozes uzņemšana kāpjot augšup deva savu efektu un biju gatavs vēl iet un iet. Lai gan kolēģis neizskatījās tik enerģisks. Vienā brīdī arī, kamēr centos nobildēt naksnīgos kalnus ar dabas piedāvātajiem statīviem, kolēģis jau izdomāja doties tālāk. Nebija jau diez ko solīdi un patīkami.

Nakts arī bija interesanta. Vējš, kas pamatīgi tricina telti. Netālu kalnos arī var dzirdēt pērkonu un redzēt caur telti, kā zibsnī zibens. Sajūtas tādas īpatnējas. Pa nakti arī brīžiem tāds čujs, ka tūlīt, tūlīt telti aizpūtīs pa gaisu, jo vējš patiešām pamatīgs. Vienā brīdī jau liekas, ka kaut kas nav labi, jo no sāna liekas, ka telts krīt virsūt. Iesitu pa telts sānu un redzu, ka zemē nokrīt pāris cm bieza sniega kārta. Bet vismaz telts atkal izskatās normāla.

Kalni no rīta

Picture 1 of 37

Atgriešanās civilizācijā

Pēdējā diena jau vairāk ir tāda viegla iešana un apziņa, ka kalni tūlīt beigsies un būsim atpakaļ vismaz kaut kādā civilizācijā. Lai arī bija nelielas problēmas noteikt precīzu atrašanās vietu, tomēr iešanas virzienu tas pārāk nemainīja – tikai uz leju, uz zemāk esošo ieleju. Laiks arī jau bija uzlabojies, lai arī brīžiem bija nedaudz migla, tomēr lietus tā īsti nelija, varbūt brīžiem tikai nedaudz smidzināja.

Bet galvenā tomēr bija apziņa, ka tā ir pēdējā diena. Ej bez pārlieku liela stresa, arī ceļš ir daudz vienkāršāks par iepriekš pieredzēto. Pēc kāda laika jau atkal var tālumā ieraudzīt pirmās mājas. Un tas noteikti uzlabo garastāvokli. Vēl pēc brīža jau esam nonākuši līdz pirmajām mājām, kur vietējie ievāc kartupeļu ražu. Ejot vēl tālāk ceļš gan it kā pazūd, jo priekšā ir govju aploks. It kā ceļš iet caur aploku, bet svešā vietā vazāties pa aplokiem ir nedaudz dīvaini. Pēc nelielas pastaigas nākas secināt, ka laikam tomēr vienīgais ceļš iet caur aploku un garām govīm. Pirmais mēģinājums iet šo ceļu ir nedaudz neveikls, jo aploka malā, pie ceļa stāv dažas govis, no kurām viens izrādās bullis. Un arī ar lielu un smagu somu tomēr vajadzības gadījumā var ātri paskriet un kāpt pāri no akmeņiem sabūvētai sētai. Profilakses pēc, kāpjot pāri sētai, varēja arī pārbaudīt cik spēcīgs ir elektriskais gans – tas gan bija ne pārāk spēcīgs.

Tālākais cēļš gan nav pārāk patīkams, jo tas vairāk atgādina dubļu jūru nekā ceļu. Vietējie ar zirgiem to ir pamatīgi izdangājuši un iešana ar kājām nav pārāk viegla, ja vien negribas pamatīgi iebraukt dubļos.

Atspulgs

Picture 1 of 17

Tā nu veiksmīgi maršruts arī tika pabeigts. Nakts vēl tika pavadīts Cabanā – hosteļa tipa kalna māja/viesnīca. Un agri no rīta jau bijām ceļā uz nākamajiem piedzīvojumiem!

 

Subscribe to Komentāri

Ir komentārs! “El Cocuy – high altitude trekking”

  1. Interesants raksts. Atmiņās atsauc paša trekingus pa Alpiem un piedzīvoto. Latvijā dzīvojošajiem un kalnos pabijušajiem, šis ir kā saldais ēdiens!

     

    Samerlends

Ir ko teikt? Pasaki!

Sakāmais:


4 × 8 =