17 Jūn 2012

Atcerējos kāpēc tik ļoti patika medīt

Buks

Gadus četrus, piecus atpakaļ vēl vasarā dzīvoju mežā un izmantoju katru iespēju tur pavadīt laiku. Tobrīd mani tas ļoti aizrāva un patika. Bet laiks gāja uz priekšu, kaut kas mainījās un pazuda vēlme meklēt iespējas laiku pavadīt mežā. Nebija tā, kas tas galīgi vairāk nevilka, reizi pa reizei tomēr veselīgi izvēdināt galvu mežā, paskatīties dabu, pasēdēt klusumā.

Tā nu arī vakar sapratu, ka profilakses pēc vajadzētu aizbraukt līdz mežam un pārbaudīt kārtību tajā. Tomēr stirnāžu sezona sākusies un nākamās dažas nedēļas atkal nebūs īsti laiks, ko atvēlēt mežam. Tā nu sazvanījos ar kolēģi un norunājām, ka vakarā vajag aizbraukt līdz mežam. Pa vidu vēl bija sarunāts nedaudz patrennēties izbraucot pāris stundas ar laivu.

Tā nu ap pusseptiņiem izbraucām. Kolēģis bija uzlicis trepes vienā izcirtumā, kamēr es nolēmu, ka vajag pastaigāt kājām un apskatīties, kas notiek medību platībās. Pirmajā izcirtumā gan nekas nebija redzams, lai arī kaut kādas pēdas tomēr bija. Bet nu jā, tas arī diezgan normāli jau ir aizaudzis un drīzāk var redzēt buku, ja tas skrien, nevis stāv. Tad nu arī devos uz nākamo izcirtumu.

Jau tuvojoties izcirtumam pamanīju, ka tur tomēr pazib kaut kas sārts. Uzreiz kļūstu uzmanīgāks, jo tas varētu būt stirnu āzis. Vēl pēc brīža konstatēju, ka tas patiešām ir stirnu āzis. Un šai brīdī atcerējos, kāpēc man tik ļoti patika medīt. Pārlieku nedomājot, no kājām pazūd apavi, jo ar zeķēm iešana ir daudz klusāka. Vieglāk just vai tiek kāpts virsū kādam zaram, vai liekot kāju pie zemes būs kāds troksnis, vai tas tomēr būs relatīvi kluss solis. Nemitīgi centies kontrolēt situāciju, kur ir buks, kā pārvietojas, vai galva ir zemē vai augšā. Ar katru soli jūti sirds ritmu, kas dauzās no piedzīvojuma. Novērtē priekšā esošo ceļu, kur ir vairāk sūnas, kur zari, cik tālu vēl līdz bukam. Ja seju un rokas jau iepriekš esi sapūtis, tad odu uzbrukums vairāk traucē ar savu sīkšanu. Bet kājas bez apaviem ir palikušas neaizsargātas un var just kā nemitīgi kaut kas ass tur baksta. Bet tai brīdī par to pārāk nedomā, jo nevar atļauties izdarīt liekas kustības. Ņem un pieciet šādu sīkumu.

Viss norit labi, līdz brīdim, kad nekas vairs nav labi. Iespējams mērķi neļāva sasniegt vēja trūkums, buka tramīgums vai vienkārši meistarības trūkums. Es tiešām nejutos radījis pārlieku atšķirīgu troksni no iepriekšējiem, lai arī tajā brīdī bija vairāk brikšķains pamats. Varbūt ar jaku pārāk nobraucu gar koka zaru, bet efekts bija momentāls – buks paceļ galvu, kādu brīdi skatās manā virzienā, tad palec trīs soļus uz sānu, vēl kādu brīdi paskatās un tad viegliem lēcieniem pazūd mežā. Nebija jau tik traki, kādu 70m attālumā tomēr spēju tikt.

Protams, ir tāda neliela vilšanās sajūta. Kuram tad nav vēlme sezonu atklāt veiksīgi? Iestājas arī tāds neliels tukšums, jo šīs 5-10 minūtes ir bijis labs sasprindzinājums, bet pēkšņi tas viss vienkārši pazūd. Atliek vien samierināties un iet atpakaļ sameklēt apavus. Lai arī domāju, ka atstāju tos pietiekami redzamā vietā, tomēr dažas minūtes aiziet, lai tos atkal atrastu un uzvilktu kājās.

Paejot tikai gabalu uz priekšu ievērtēju, ka tajā pašā izcirtumā, tikai gabalu uz priekšu atkal spīd kaut kas sarkans. Var izmēģināt savu veiksmi atkal. Jau uzreiz uz aci ir redzams, ka šis ir krietni mazāks buks, visdrīzāk rit tā otrais dzīves gads. Turklāt, arī nemana ragus, kas nozīmē, ka šoreiz šaušana nevar notikt, jo pagaidām ir sākusies sezona tikai uz stirnu āžiem. Arī emocionāli ir iestājies nedaudz lielāks tukšums, jo tikko viens jau ir aizskrējis krūmos. Neko, nolemju pieiet tomēr tuvāk, pārbaudīt savu meistarību vai varētu vismaz tikt šaušanas attālumā.

Arī apstākļi ir labāki, jo krietnu gabalu var veikt pa pusaizaugušu purva pļaņčku. Vismaz ir nedaudz patīkamāk, jo kājas līdz potītei iegrimst ūdenī, kas nozīmē, ka odi vismaz necenšas tās sakost. Kā arī nedaudz atveldzē iepriekšējos odu kodumus. Pēc brīža gan stirna apguļas pie koka. Ilgi gan tā tur neguļ, jo nepatīk kā kaut kas čaukst zem manām kājām. Lēnām pieceļas, pāris soļi uz sānu, skats manā virzienā un lēnā garā dodas pretējā virzienā. Lai arī bildē, kas uzņemta ar telefonu to knapi var saskatīt, tomēr dzīvē attālums bija pietiekams, lai varētu izdarīt veiksmīgu šāvienu. Šoreiz gan no tā nācās atturēties, bet gan jau vēl būs iespēja. Vismaz pārliecinājos, ka kaut kāds skils vēl ir saglabājies.

Tālākā vakara gaitā gan neko vairāk redzēt neizdevās, ja nu vienīgi meža cūku rakumus un gailenes, ko gan atstāju mežā, lai vēl paaugas. Pa lielam tās tomēr visas bija nedaudz par mazu.

Gailenes

Un arī medības beigās bija veiksmīgas, jo kolēģim izdevās izdarīt mērķtiecīgu šāvienu. Tad nu rītdien būs jāmēģina pacept un uzēst stirnas gaļas karbonāde.

Ir ko teikt? Pasaki!

Sakāmais:


× 4 = 28