15 Okt 2012

Aizvadītais laiks studentu pašpārvaldē

Esmu priecīgs, ka izvēlējos iesaistīties šajā vidē un kaut ko arī spēju izdarīt. Ja nākotnē vēl lūgs pēc palīdzības, tad centīšos to neatteikt.

Formāli studentu pašpārvaldē esmu bijis 3 termiņus, bet praktiski uzsveru tikai pēdējos divus. Pirmajā gadā īsti neredzēju tās lietas, vietas, kur varētu gribēt iesaistīties un arī jau tobrīd figurēja aktuālais jautājums par DF fakultātes izveidi. Arī iesaistīt kaut ko darīt tur pārāk neviens arī necentās. Vairāk tur eksistēju, nekā kaut ko reāli izdarīju, lai gan kaut kādus sīkums tomēr piepalīdzēju izdarīt. Pirmais gads pavēra skatu uz studentu organizāciju vidi. Tālāk jau sekoja fakultātes izveide un nodibinājums DFMF SP. Neredzēju nekādas konstruktīvas rīcības iespējas un organizāciju pārlieki vairāk neapmeklēju.

Jaunā ēra

Tad pienāca pirmās Datorikas fakultātes Studentu pašpārvaldes vēlēšanas, kur likmes bija samērā augstas. Uzskati par virzieniem bija ļoti atšķirīgi. Nebija tā, ka mēs ļoti gatavotos, taču nebija arī tā, ka vispār negatavotos. Izvēlējāmies taktiku – „March divided, fight united“ un izveidojām vairākus atsevišķus sarakstus, kur katram bija nedaudz citi uzsvari.

Vēlēšanu rezultāti bija ļoti sīvi – 12 vietas pro-FMF sarakstam un pārējās 13 vietas sadalījās pro-DF sarakstu starpā. (Pro-FMF un pro-DF marķējums sarakstiem ir mans subjektīvais viedoklis, jo saraksti programmas nepublicēja tie bija neformāli uzstādījumi).

Ja līdz tam brīdim es apsvēru iespēju vadīt pašpārvaldi, tad pēc vēlēšanām kļuva skaidrs, ka ir jāizdara nopietna izvēle – vai nu iet un vadīt SP apvienojot 13 balsis, vai arī vēlēšanu rezultātiem nav pārāk lielas nozīmes. Cits, piemērots kandidāts manā skatījumā, kas to ļoti vēlētos, īsti nebija.

Vislabāk procesus var ietekmēt vadot, tāpēc arī uzņēmos šo pienākumu. Varbūt man nebija pietiekamas nojausmas, uz ko es parakstos, tomēr alternatīvie risinājumi mani apmierināja vēl mazāk.

Teorētiski koalīcijā bija 13 balsis un vienas balss iztrūkums visam pārvilktu svītru, tad atlika tikai nodrošināt, lai tās ierastos un atbalstītu. Otra puse to apzinājās un mēģināja pierunāt kādu no mūsu pārstāvjiem mainīt viedokli – iespējas jau bija, bet spieda jau laikam tikai uz vienu cilvēku, bet acīmredzot neprata to pietiekami labi realizēt.

Apzinājāmies vājās vietas un klasiski darbojāmies, lai nosargātu savas balsis. Arī 12 balsis bijām nodrošinājuši diezgan droši. Kāpēc 12? Jo 13. bija balsotājam, kas ir pietiekami saprātīgs, lai pats spētu izlemt un mēģināt viņu 100% pārliecināt būtu atstājis tikai negatīvas sekas.

Balsojuma laikā sanāca sēdēt viņam blakus un novērtēt kā tiek izdarīts balsojums. Procesā man bija ļoti labas iespējas, jo random iespēja saņemt balsi bija 5/6, kamēr oponentam tikai 1/6. Iespēju sadalījums man patika. Bet pats process bija aizraujošs, intriģējošs. Man tā noteikti bija viena no aizraujošākajām lietām no visa pavadītā laika. Apzinies savas iespējas, bet zaudēt ar šādu uzvaras varbūtību būtu nepatīkami. Faktiski, uzzinot  randoma izvēlēto balsojuma rezultātu, biju pārliecināts, ka pārējā koalīcijas disciplīna būs labā līmenī un savas 13 balsis būšu savācis, iestājās neliels miers. Vēlēšanu rezultāti apstiprināja šo pieņēmumu un sēde varēja beigties – biju ievēlēts par 1. LU DF SP vadītāju tāpat jau bija gandrīz pusnakts.

No vienas puses, protams, liels gods, bet no otras puses tik daudz zemūdens akmeņu, kas prasīja pietiekami daudz spēku, lai to arī materializētu labā rezultātā. Šādās organizācijās formāls atbalsts tomēr negarantē atbalstu.

Laikā, ko pavadīju pašpārvaldē, šī bija vienīgā sēde, ko apmeklēja pilnīgi visi biedri.

Sākums

Pirmie mēneši bija paši kritiskākie, jo neviens tā īsti neko nedarīja. Bija balta lapa, ko vajag aizpildīt. Saprotams, ka to pavadīja viedokļu dažādība par to, kā vajag darīt, uz kuru pusi to visu vajag vilkt vai stumt. To papildināja pieredzes trūkums, nepietiekama draudzība un pazīšanās ar cilvēkiem. Protams, arī par labu nenāk tas, ka esi spējis nodrošināt formālu ievēlēšanu ar 1 balss pārsvaru, bet cilvēki, kas par tevi ir balsojuši nevar atvēlēt pietiekami daudz laika, lai darītu lietas un atbalstītu ar darbiem, bet 12, kas ir balsojuši savādāk, skatās uz tevi nedaudz dīvaini, jo viņiem nepatīk, ka tu esi šādi ticis pie amata.

Es gan neesmu sapratis – kāpēc neviens nemēģināja īstenot vadītāja nomaiņu, jo tas būtu bijis visai viegli īstenojam pasākums. Iespējams, mēģinājums kādu nomainīt, uzliktu atbildības nastu. Lai uzņemtos atbildību, vajag pārliecību, bet pārliecība jau ir kaut kas īpašs, ko nevar tik vienkārši iemācīties.

Vienā brīdī nekā nenotikšana jau bija novedusi līdz nopietnām pārdomām – vai es esmu piemērotākā kandidatūra, lai vadītu pašpārvaldi? Ja es četru mēnešu laikā neesmu neko spējis sakārtot, tad labāk ir to atzīt un aiziet malā un vismaz dod iespēju kādam citam. Apsvēru ierosināt balsojumu par to, vai cilvēki vēlas, lai es palieku par SP vadītāju, kas vismaz parādītu kaut kādu uzticību. Vai tomēr man vajadzētu atkāpties, lai to var darīt kāds cits, kam cilvēki uzticas vairāk?

Nākot uz sēdi, es jau biju par 90% nolēmis, ka ierosināšu balsojumu. Īsti gan to ne ar vienu neapspriedu un arī lēmums pats par sevi nebija vienkāršs. Bet sēdē notika tas, kas nedaudz mainīja tālāko attīstību. Es sapratu, ka varbūt mani arī pārāk nemīl daļa SP biedri, bet šajā brīdī es jau esmu panācis viņu uzticību un viņi ir gatavi man līdzdarboties, kas bija pats svarīgākais. Ja sportā saka, ka var redzēt vai deg acis un ir vēlme spēlēt, tad šajā brīdī pēc acīm varēju nolasīt uzticību. Ja šajā brīdī, kad pašpārvaldes biedri ir gatavi darboties un uzticas, es viņus uzmetīšu aizejot vai apšaubot savas spējas, tad skaidrs, ka atgrieztos neapmierinātība. Tad vajadzēs laiku, lai sakopotu spēkus un uzticēšanos un varētu darīt lietas.

Laikam jau kop šīs dienas es atkal sāku smaidīt vairāk, biju mazāk norūpējies un lietas sāka arī notikt. Varbūt man vienkārši pietika pašam iegūt ticību, ka man patiešām tic.

SP uzplaukums

Lai arī cilvēki, kas aktīvi darbojās un darīja dažādas lietas bija relatīvi maz un varētu teikt, ka tie bija ap 10, tomēr tas bija pietiekami, lai varētu realizēt dažādus jaunievedumus un apzīmētu balto lapu.

Man pietika ar pussoli tuvāk cilvēkiem, kas gribēja darīt, lai viņi spētu sākt darīt. Bieži vien jau neko daudz nevajag, kādu cilvēku blakus, kam tu uzticies un kas saka, ka tu visu dari labi un vajag tikai darīt. Un tu dari, jo ir kāds blakus, kas tev tic.

Galu galā, arī uzsākām, nebeidzamo, projektu – mācību telpas izveidi. Apņēmība darboties un visu sataisīt telpā pašu spēkiem variēja ļoti daudz. No vienas puses tur visu laiku kaut kas virzījās uz priekšu, bet no otras puses jūtams progress netika sasniegts, kas nedaudz demotivē. Projekta laikā notika arī SP vēlēšanas, kas atkal ietekmēja tā realizāciju, arī kopējā motivācija kritās. Lai gan jāsaka, ka pozitīvi, ka projektu beigās atbalstīja arī MS Latvija, kas vismaz vēlējās tā noslēgumu saprātīgā laikā. Jāsaka, ka šis projekts bija viens no labākajiem, ko realizējām. Piedalījās cilvēki ar interesantām idejām, kas to padarīja par unikālu. Gala beigās arī cilvēku skaits, kas tur pielika roku bija pietiekami liels – daži strādāja ļoti daudz, daži varbūt veltīja tikai pāris stundas, bet tomēr palīdzēja. Pozitīvi arī, ka beigās viss tika izdarīts pašu spēkiem.

Pa vidu arī palīdzēju risināt jautājumu ar domstarpībām par to, kādam būtu jābūt fakultātes studentu pirmsaristotelim. Tā kā racionāla apspriešana, manuprāt, pārlieku nenotika, tad rezultātā tikām pie veseliem diviem diemžēl paralēli notiekošiem pirmsaristoteļiem. Vismaz racionāli spējām vienoties, ka pasākumi respektē viens otru un necentīsies nodarboties ar nomelnojošām kampaņām. Kā arī tika atrunāts, ka abos pasākumos tiek veicināta studentu piederību fakultātei.

Ņemot vērā, ka jau janvārī biju ieplānojis atvaļinājumu augusta mēnesī, tad rezultātā pārlieki nespēju piedalīties ne viena pirmsaristoteļa organizēšanā. Slikti bija tas, ka nevarēju ietekmēt ne viena, ne otra pasākuma lietas. Labi bija protams tas, ka spēju saglabāt balansu un neitralitāti nenostājoties nevienā pasākuma pusē.

Vēlāk arī pagodināju abus pasākumus ar savu klātbūtni. Un tā tiešām vairāk bija klātbūtne, nevis aktīva dalība.

Arī dalība Aristoteļa pasākumā bija forša. Lai arī pasākumi bija divi, tomēr identitāte vairāk tiecās uz vienu. Man liekas, ka studenti bija aktīvi un pamanāmi.

Pēc tam arī piedalījos pirmajā ievadlekcijā studentiem, kur, manuprāt, pasniedzu vienu no savām labākajām runām vai precīzāk runas noslēgumu. „Uzdrošinies!”

Tālāk jau sekoja jautājums par to, kā un ar ko rīkosim fakultātes jauno studentu iesvētības. Un to es varētu raksturot kā vienu no labākajām sēdēm, kur es esmu piedalījies. Sēdē gan vispār bija tikai 6 SP pārstāvji, ja pareizi atceros. Man liekas, ka ar kolēģi lielākos sēdes laiku vienkārši smaidījām un smējāmies. Un dīvainākais bija tas, ka spējām panākt, manuprāt, tobrīd labāko iespējamo variantu – sākt Raiņa 19, savās fakultātes telpās, bet finišēt Zeļļu 8. Ar smiekliem un smaidu panākt labāko kompromisa risinājumu tiešām ir dod labu pašsajūtu.

Pašās iesvētībās gan nesanāca piedalīties, jo tajā laikā vajadzēja piedalīties specseminārā.

SP jaunais sasaukums

Tā nu arī noslēdzās iepriekšējais gads un nāca jaunās vēlēšanas. Nebijā pārlieki sociāli aktīvie cilvēki, arī laicīgi nesākām vākt saraksta kandidātus. Rezultātā saraksta dziļums (ar sociāli aktīviem un studentu atpazītiem cilvēkiem) sanāca ne pārāk liels. Tas gan mums netraucēja izveikt savu kampaņu. Radījām gan saraksta mājaslapu 1101.lv, gan arī emblēmu, kura tika sadrukāta nozīmīšu veidā. Arī pārlieku nekautrējāmies nozīmītes izdalīt pasniedzējiem un aicināt viņus ar tām staigāt. Man liekas, ka tā bija tāda interesanta, agresīva reklāmas kampaņa.

Var jau teikt, ka vēlēšanās formāli neuzvarējām, ieguvām tikai 7 vietas no 25. Vēlāk gan tas pārāk nesatrauca, jo vietu skaits bija relatīvi labs.

Toties priekšvēlēšanu periods pārliecināja par politikas nežēlastību. Šajā gadījumā par melno PR, kad publiski kāds mēģina tevi nomelnot. Es vienkārši zinu, ko un kā es aizvadītā gada laikā pašpārvaldē darīju, cik viegli, grūti man tas bija, tā ka mani tas pārāk neskāra, kad kāds no malas publicē savu negatīvo viedokli. Patīkami jau nav. Laikam jau tas ir tikai normāli, ja vēlies darīt kaut ko citādāk un īstenot lietas, kuras kādam nav pa prātam.

Pārliecinājos arī, ka ne visi SP biedri ir godprātīgi un spēj izdzēst kāda cita sagatavotu materiālu, kas ir publicēts saistībā ar SP darbu. Vairāk gan žēl, ka vēlāk neviens nespēja atzīties, ka ir to izdarījis.

 

Bet pēc jaunā sasaukuma amatu sadales kaut kā sāku no tā visa lēnām un pamazām atiet. Es apzinājos savas iespējas, savu reputāciju (ja jau kāds dzēš ārā tavu ierakstu), kā arī to, ko man patīk darīt. Mācību telpas projekts bija veiksmīgi realizēts. Un citām lietām pietrūka nepieciešamā kompānija, ar ko to varētu veiksmīgi izdarīt. Taču spēju gandrīz vienmēr pabūt klāt visos vajadzīgajos pasākumos, iespēju robežās atbalstīt, lai lietas notiktu.

Aizraujošākais balsojums

Un tad atkal pienāca brīdis, kad vajadzēja formulēt pirmsaristoteļa konceptu. Principā jau to – vai tas notiek kopā ar FMF SP un tam paralēli ir fakultātes organizēts, vai arī ir tikai neatkarīgs, viens pirmsaristotelis.

Un šajā brīdī tikai veiksmīga sagadīšanās ļāva izvairīties, lai manis pārstāvētā ideoloģija ciestu sakāvi. Patiesībā tā bija mana paviršība, ka es skaidri un gaiši neparunāju ar visiem pozitīvajiem balsotājiem, kas varētu to atbalstīt. Rezultātā no 17 balsotājiem – 8 bija par vienu, 8 par otru un 1 atturējās. Situāciju glāba tikai fakts, ka tai brīdī, kad tas, kas atturējās, izdomāja balsot par kopīgu pasākumu ar FMF SP, tad kāda cita tomēr izdomāja, ka šis nav labākais veids, kā risināt situāciju.

Manuprāt, šis bija aizraujošākais un skumīgākais pasākums, jo faktiski bija siena pret sienu. Arī argumentēt par hipotētisku pasākumu ir pagrūti. Ja iepriekšējā gadā šajā jautājumā mēģināju runāt, bet redzēju sienu, tad šajā gadā vienkārši palīdzēju būvēt otru sienu. Tas gan neliedza arī piedalīties diskusijās par šo jautājumu.

Tā kā pirmajā piegājienā lēmums netika pieņemts, tad sekoja otrais piegājiens. Šajā reizē gan es pasākumam piegāju brutāli. Pa lielam man bija skaidrs, kas par ko balsos, ko var pierunāt, ar ko vispār ir bezjēdzīgi runāt, ar ko var aprunāties, bet spiest nav vērts, jo tas dos negatīvu rezultātu. Rezultātā es zvanīju, runāju un centos pārliecināt apmēram 13 cilvēkus, ka vajadzētu balsot par vienu, neatkarīgu pirmsaristoteli. Faktiski es darīju to, kas man patīk un arī padodas – lobēju un organizēju formālu atbalstu pasākumam. Un man patika tieši šis process, jo vajadzēja domāt, iespringt un mācēt to izdarīt.

Ja es iespringstu, tad tiek sasniegts, arī rezultāts. Veiksmīga roku pacelšana, kas šoreiz gan bija aizklāta izvēles izdarīšana. Šīs divas sēdes, katrā ziņā bija unikālas ar to, ka dažiem cilvēkiem tās bija vienīgā/vienīgās, ko viņi savas darbības laikā apmeklēja, taču tajā pašā laikā viņi palīdzēja izdarīt, manuprāt, ļoti svarīgu lēmumu.

Lai gan nekāds baigais gandarījums man beigās nebija. Brīdī, kad cīnās divas sienas un viena siena sabrūk, tad skats nav patīkams. Jo vairāk tāpēc, ka tā ir siena, kuras sastāvā ir daudz vairāk cilvēku, kas aktīvi darbojas un dara lietas. Un daudzas no tām lietām jau ir tikušas darītas kopīgi.

Bet pēc šī pasākuma man liekas, ka es sāku darīt vēl mazāk un motivācija samazinājās vēl vairāk. Arī kolēģis, ar ko visu laiku darbojos kopā, mainīja dislokācijas vietu, tāpēc faktiski paliku bez tuviem domubiedriem. Arī darboties kopā ar cilvēkiem, kuru sienu tikko esi sagrāvis nav diez ko motivējoši abām pusēm.

Pirmsaristotelis „Nemiza 2011”

Dalība pasākumā man bija nedaudz īpatnēja. Bija pazudusi dzirkstele ņemties, tāpēc nespēju iesaistīties tik ļoti, cik vēlētos. Taču nevarēju palikt arī malā – ja jau atbalstīju pasākumu formāli, tad vajadzēja atbalstīt arī ar darbiem.

Pārlieki nenožēloju, ka piedalījos pasākumā. Pasākums izdevās un arī spēju tajā iekļauties no organizatoru vidus. Vismaz bija precedents atsevišķam pirmsaristotelim, ko var salīdzināt. Jāsaka arī, ka atsevišķi cilvēki šajā pasākumā pozitīvā nozīmē centās, lai pasākums patiešām izdotos un visiem būtu pozitīvas atmiņas.

Pirmsaristotelī veicu kūku aptauju – cik daudz meitenes ir gatavas piekrist uztaisīt kūku. Brīdī, kad ir jāpiekrīt, tad skaits ir liels, bet brīdī, kad kūka ir jāuzcep, tad skaits manāmi sarūk. Bet paldies tiem dažiem cilvēkiem, kas arī atvēlēja pa kādam gabaliņam garšīgas kūkas!

 

Vēlāk, izskatot iesvētību jautājumu, paspēju arī atzīmēties paužot publiski savu neapmierinātību par to, ka netika apskatītas alternatīvas iespējas rīkot iesvētības tādā veidā, lai studentus iesvētītu tikai vecāko kursu datoriķi, nevis random cilvēki no malas. Pēc tam, kad publiskoju balsošanas rezultātus, tad cilvēki bija nedaudz neapmierināti ar šādu rīcību. Es gan nesaprotu par ko, jo nu lēmumu pieņēmi, balsoji, tad jau tev nav pamata satraukties – zini ko un kāpēc darīji.

Vēlāk gan tas man netraucēja piedalīties arī iesvētībās, laikam jau pirmajās, kurās vispār ir sanācis piedalīties. Kādreiz jau bija jāpamēģina, vismaz kā iesvētītājam.

 

Tālāk motivācija kandidēt gan vairāk nebija. Daudzas lietas bija īstenotas, pietrūka atbilstoši domubiedri un vajadzēja vairāk pievērsties mācībām. Turklāt vēl vēlēšanu laikā nācās atrasties ārpus valsts, kas man galīgi nepatika. Pie esošās vēlēšanu pieredzes bija skaidrs – ja kandidē, tad jābūt klāt un ir jāspēj operatīvi iesaistīties vēlēšanu aģitācijas procesā un atbildēt uz dažādiem izteikumiem.

Vēl gan gadu sekoju līdzi notiekošajiem pasākumiem, procesiem. Ar minimālo palīdzību piedalījos arī nākamajā datoriķu pirmsaristotelī „Sējiens 2012”. Pasākums bija izdevies, un cilvēki labi pastrādāja. Taču tajā pašā laikā daļai organizatoru pietrūkst disciplīnas un ir pārāk liela vēlme arī čilot. Galvenais, lai ir pietiekams skaits cilvēku ar kārtīgu disciplīnu un tad jau būs labi!

 

Ja kādam lasītājam ir interese pārstāvēt un vadīt sarakstu DF1101 nākamajās vēlēšanās, tad aicinu sazināties martins at zviedris lv. Varēšu atbalstīt ar padomu un morāli.

Aizvadītais laiks

Pozitīvākais jau ir tas, ka šajā laikā sastapu cilvēkus, ar kuriem bija patīkami strādāt kopā, jo viņi vēlējās darīt un palīdzēt, lai lietas notiktu. Nevarētu gan teikt, ka ar daudziem man bija/ir draudzīgas attiecības, jo šajā laikā mums pietiekami bieži bija ideoloģiskas atšķirības dažos jautājumos. Tāpat sanāca būt arī redzamākajam cilvēkam, kas sagrāva sienu, kuru daudzi no viņiem pārstāvēja. Pietiekami ilgu laiku likās, ka nebiju tas pozitīvākais tēls. Taču daudz foršāk bija tas, ka tas nevienā brīdī mums netraucēja strādāt kopā un realizēt lietas, par kurām mums domas sakrita. Piemēram, mācību telpu, kur pavadīju ļoti daudz laika ar dažādiem cilvēkiem. Un šiem cilvēkiem vienmēr būšu gatavs paspiest roku par šo lielisko darbu, ko mēs spējām izdarīt.

Bija jau arī negatīvās lietas, ko apkārtesošā vide ietekmēja. Piemēram, nekas nevarēja sākties laicīgi. Līdz tam man par normu bija tas, ka viss sākas tikos, cikos ir minēts, bet šajā gadījumā viss normāli sākās ar 15 minūšu nokavēšanos, kas lēnām demotivēja ierasties laicīgi un kādu brīdi jau pats sāku kavēt sākumu. Tāpat arī brīžiem pārlieku lielais čils, ka viss ir kārtībā un stresam nav pamata, pat, ja redzi, ka stresam tomēr ir pamats.

Dzīve piespieda apgūt, pielietot lietas, kas agrāk tika retāk izmantotas. Bieži vien operatīvi vajadzēja risināt jautājumus, kontaktēties ar cilvēkiem dažādās vietās, par dažādiem jautājumiem.

Pozitīvākais jau ir tas, ka divu gadu laikā palīdzēju realizēt lietas, par ko faktiski iestājos – ka būtu labi, ja daudz vairāk notiktu tieši Raiņa 19. Tagad tur notiek gan spēļu vakari, reizēm kādi mācību vakari un ir vienkārši ik pa laikam kāds pasākums. Kā ar kolēģi runājām, ka mums beigās ļoti daudz kas arī izdevās – jo mēs lietas darījām no vienkārša skatupunkta – mēs bijām PAR lietām. Mēs vienmēr domājām kā realizēt atbalstīto jautājumu, nevis traucējām kādam citam darīt to, ko viņš atbalstīja.

 

Ja es paskatos uz to, kas šobrīd notiek pašpārvaldē, tad es esmu priecīgs, ka man ir bijusi iespēja būt daļai no tik foršas organizācijas. Lai arī tā ir ļoti atkarīga no tur esošajiem cilvēkiem, tomēr ir svarīgi, ka tā spēj pārmantot kopējo organizācijas noskaņojumu un garu!

Tags: , , ,

Subscribe to Komentāri

Ir komentārs! “Aizvadītais laiks studentu pašpārvaldē”

  1. Paldies, Mārtiņ, ka tu uzdrošinājies būt pirmais, būt ledlauzis un pastāvēt par saviem uzskatiem! Tavs devums DF un DF SP attīstībā ir neatsverams.

    Paldies, ka biji viens no tiem, kurš mani pārliecināja par kandidēšanu uz DF SP. Esmu tev pateicīgs par to, jo, pateicoties darbībai DF SP, satiku savu meiteni un vēlāk gan kļuvu par šīs brīnišķīgās organizācijas vadītāju, kas pavēra un joprojām paver jaunas iespējas studentu pārstāvniecībā.

    Ceru, ka nekad neaizmirsīsi par savējo mūžam mainīgo DF SP! Paldies, Mārtiņ! :)

     

    Artis Ozoliņš

Ir ko teikt? Pasaki!

Sakāmais:


3 + 3 =