18 Dec 2011

Sportiskie notikumi

Grūti atrast tādu piemērotu vārdu ar ko raksturot pēdējās divās nedēļās aizvadītās spēles gan basketbolā, gan volejbolā. Zaudējumi tika piedzīvoti visur, bet tas laikam satrauc mazāk par to, kā tie tika piedzīvotas. Varētu vienīgi teikt – tā spēlēt nedrīkst. Bet labi – par visu pēc kārtas.

Nu jau pirms divām nedēļām, otrdienā bija pēdējā spēle LU Basketbola līgas pirmajā aplī kopā ar pārstēvēto Datorikas fakultātes basketbola komandu. Varētu jau arī teikt, ka pretiniekos daļēji principiālā FMF komanda, kas liktu spēlēt vēl atbildīgāk, bet… Skaidrs, ka mums ir priekšrocības, jo esam 8 cilvēku sastāvā, kamēr pretinieki ir savākuši 5 spēlētājus – tikpat cik jāatrodas uz laukuma. Sākums arī izdodas pietiekami veiksmīgs un spējam iekrāt pat 10 punktu pārsvaru, bet tālāk jau neatstrādājam pietiekami aizsardzībā un tikpat ātri arī pazaudējam šo pārsvaru. Bet nu spēle vairāk vai mazāk turpinās līdzīgi. Pietrūkst gan komandas savstarpējā sapratne un palīdzība aizsardzībā, varbūt pietrūkst arī bumbas kustība uzbrukumā, bet izmantojot auguma pārsvaru spējam turēt līdzi. Pēdējā ceturdaļā arī var redzēt, ka spēle kļūst saspringtāka – vienā brīdī pirms auta izspēles viens pretinieks – „it kā netīšām ar plecu pagrūž“, kaut kādā mērā esmu jau izkopis sportisko nekaunību un pārāk daudz nedomāju un grūžu pretī daudz nekaunīgāk ar rokām – bet nu var redzēt, ka tik ļoti viņi nevēlas iesaitīties, jo kaut kā vairāk neatbild un arī tiesnesis no malas mutiski cenšas nomierināt. Vēl pēc pāris uzbrukumiem viens no pretiniekiem nopelna jau ceturto piezīmi. Un tūlīt pēc tam viņš arī veiksmīgi atzīmējas otrā laukuma galā muļķīgi nopelno piekto piezīmi, jo uzsit pa rokām tad, kad esmu jau noķērsi atlēkošo bumbu. It kā jau vienkārši – vajadzētu 5 pret 4 pretinieku apspēlēt bez problēmām. Žēl, ka tas nenotiek, jo pietrūkst ciešas aizsardzības un pietiekami saspēlēts uzbrukums. Taču vismaz spēle notiek līdzīgi, lai arī esam nedaudz iedzinējos. 30 sekundes pirms beigām mums ir -1 un jānotur aizsardzība – to arī veiksmīgi izdarām un ātrajā uzbrukumā tiek pārkāpti noteikumi. Žēl, bet garām tiek aizmesti divi sodi, pēc tam seko metiens garām pēc atlēkušās bumbas un var tikai noskatīties, kā kolēģis tā vietā, lai paņemtu bumbu to izlaiž aiz laukuma gala robežas no kājas. Vairāk jau neko nevaram glābt, jo vēl jāuzsit sodi, bet palikušas tikai 3 sekundes. Tā nu arī piedzīvojam zaudējumu tā vietā, lai mājās ietu ar paceltu galvu. Žēl, jo nespējām nospēlēt savu spēli un uzvarēt. Pats gan arī aizvadīju vienu no sliktākajām spēlēm, jo garām aizmetu vairāk nekā vajag no groza apakšas. Var jau teikt, ka aizsardzībā nospēlēju normāli, lai gan varēja būt arī labāk. Tāpat arī uzbrukumā savācu pietiekami daudz bumbas. Var jau arī meklēt attaisnojumus, ka labāko sniegumu traucēja parādīt zobārsta apmeklējums pirms spēles, taču laikam jau vienkārši vajadzēja vairāk koncentrēties.

Nu jau trīs sestdienas pēc kārtas esmu pārstāvējis LU volejbola komandu Latvijas 1. līgā. Pirmajā spēlē epizodiski debitēju tās sastāvā. Nākamajā spēlē jau tiku pie ilgāka spēles laika un faktiski aizvadīju pilnu spēli. Lai gan var teikt to pašu, ko par basketbolu – spēle bija neveiksmīga. It kā sastāvs ir ļoti labs, bet tajā pašā laikā kaut kas pietrūkst. Visdrīzāk jau varētu teikt, ka tā ir koncentrēšanās. Pirmos divus setus sākām veiksmīgi, iegūstam vadību ar 3-4 punktiem, bet tad kaut kas notiek un ne tikai ļaujam pretiniekam pievilkt, bet iegūt vadību un uzvarēt. Otrajā setā viens ar roku blokā paņēma antēnu, ceturtajā setā galotnē libero paņem un aizlaiž vienkāršu bumbu sienā. Turklāt komanda reāli ir saņēmusies no -4 ir izvilkusi neizšķirtu, bet tad vienkārša bumba tiek ielaista sienā. Pats arī kaut kā spēlēju epizodiski veiksīgi – bija brīži, kad nospēlēju ļoti labi blokā un pat vairākas reizes pēc kārtas noķēru, bet bija atkal totāli nepiedodamas kļūdas, piemēram, ņēmu un vienkārši pārcēlu pāri tīklam. Tāpat arī brīžiem blokā atstrādāju slikti – izlecu pa ātru un nenoķēru to, ko vajag aizsūtīt atpakaļ pāri tīklam. Vienā setā arī uzbruku ļoti labi, nākamajā atkal kaut kas pietrūka un abi sitieni atnāca atpakaļ.

Šajā sestdienā aizvadījām arī nākamo spēli izbraukumā, kur atkal nācās atzīt pretinieku pārsvaru. Nezinu, ja pretinieks būtu spēcīgs un tā, tad tas būtu saprotams. Bet tagad trūkst izskaidrojumi. Varbūt pietrūkst trenneris, papildus spēlētāji, lai varētu veikt lielāku rotāciju, kad kāds vienkārši nenospēlē, jo savādāk notiek kāda kļūda un tiek vienkārši pasmaidīts. Vai arī atkal kāds cits pamatīgi uzvelkas un vajadzētu atsēdināt, lai nomierinās. Gala rezultātā zaudēta spēle, turklāt pretiniekiem viens no spēlētājiem bija 50 gadīgais komandas trenneris, kuram vajag sist pāri un citādi izmantot šo faktu. Laikam jau sasniegums bija, ka tika uzvarēts viens no 4 setiem. Uzspēlēju epizodiski, bet neko īsti tā arī nepalīdzēju. Vismaz vienreiz uzsitu, kas gan sagādāja labu gandarījumu, jo pārsitu pāri blokam un trāpīju kādos 6 metros. Bija patīkami :D

 

Ir ko teikt? Pasaki!

Sakāmais:


1 + = 9