17 Mai 2011

Somija un Oulanka nacionālais parks

Pagājušā gada septembrī, pēcAristoteļa ballē sanāca nedaudz parunāties ar kolēģi no draudzīgās Fizikas un matemātikas fakultātes – Edgaru. Tā nu viens no sarunu tematiem bija, ka Edgars pavasara semestrī brauks Erasmus apmaiņā uz Somiju, Oulu. Tā kā tas nav pārāk tālu, tad sekoja mans jautājums – „Ciemos var braukt?“, pēc kā sekoja apstiprinoša atbilde. Un tālāk jau tikai tīras formalitātes – „Nu ok, tad es braukšu“ – „Ok. Gaidīšu“. Tā nu palika skaidrs, ka būs kaut kad jābrauc apciemot apmaiņas students.

Ap decembri AirBaltic sadarbībā ar Maximu organizēja akciju – pērc kuponus pa 25, 35 vai 45 Ls un apmaini pret biļetēm. Skaidrs, ka tādu iespēju nevarēja laist garām, jo AirBaltic lido pa tiešo uz Oulu. Vispirms nopirku Maximas pastāvīgo klienta karti un pēc tam arī divus kuponus ceļam. Tā kā kuponi bija jāapmaina līdz 31. decembrim, tad paskatījos, kad varētu man būt laiks, kad varētu būt labs laiks Somijā un kad vispār varētu būt labs laiks un izvēlējos ciemošanos datumus no 13. maija līdz 16. maijam. Vēl pēc kāda mēneša arī informēju Edgaru par datumiem, kad viņš var gaidīt ciemiņu, lai nebūtu pavisam liels suprise, suprise. Un tā nu laiks gāja uz priekšu, maija vidus nāca tuvāk un tuvāk. Līdz pienāca maija sākums. Tad elektroniski izdevās lēnām sarunāt visu pārējo ar Edgaru, ka abiem ir laiks un iespējas veikt ciemošanos. Līdz šajā pirmdienā tiku pie galējā plāna par iespēju pavadīt divas dienas – doties pārgājienā pa Oulanka nacionālo parku. Man tas tikai vēl jo vairāk iepriecināja, jo pavadīt laiku ziemeļnieku nacionālajos parkos ir patiešām patīkami. Turklāt, gan jau būs arī interesanta kompānija. Pa nedēļas vidu savācu nepieciešamo ekipējumu, izdomāju turēties pie minimālisma, lai viss saietu rokas bagāžā un biju gatavs ceļam.
Tā nu piektdienas vakarpusē devos uz lidostu. Pa ceļam vēl pamanījos izlīt un lidostā ierados nedaudz slapjš. Bet tikai nedaudz. Katrā ziņā iečekošanās internetā noteikti atviegloja pasākumu, jo lidostā vajadzēja būt tikai kādas 40 min iepriekš un pārāk ilgi tur nebija jānīkst. Tā nu ap septiņiem vakarā lidmašīna arī atrāvās no zemes, un kādu laiku varēja baudīt pietiekami smuku skatu pa lidmašīnas logu, jo saule apspīdēja mākoņus, kas bija smuki nelīdzeni. Ap deviņiem vakarā jau biju veiksmīgi izkāpis uz somu zemes, sazvanījis Edgaru un mierīgu sirdi gaidīju, kad viņš piebrauks pie lidostas, lai varētu doties tālāk. Un pēc brīža jau satiku arī Edgaru, kas kārtīgi reprezentēja savu fakultāti standarta oranžajā kreklā. Tiku iepazīstināts arī ar Egli, apmaiņas studenti no Lietuvas, kas papildināja gājēju pulku. Tālāk jau bija pārsimts kilometrus garš pārbrauciens līdz pašam dabas parkam. Vispirms pa ceļam parādījās smuki dabasskati, jo saule sāka rietēt tikai ap vienpadsmitiem vakarā, bet tas pārāk nesamazināja gaismas daudzumu. Drīz pēc tam varēja sākt pārliecināties par to, ka arī zvēriem patīk Somijas ceļi. Pirmais bija pa ceļu klimstošs ziemeļbriedis, kam sekoja ceļa malā stāvoši divi aļņi. Tad jau bija arī pa kādam zaķim, rubenim un vēl dažiem ziemeļbriežiem. Katrā ziņā nedaudz pēc divpadsmitiem bijām arī galā un varējām sākt ceļu līdz parkā esošai mājiņai, kurā bija plānots satikties ar vēl 4 ārzemju studentiem, kas arī piedalījās pārgājienā. Ja pie mums staigāšana pēc pusnakts pa mežu bez papildus apgaismojuma būtu visai problemātiska, tad tur tā bija sirreāla sajūta, jo bija it kā pusnakts, bet tajā pašā laikā ceļu varēja redzēt vairāk nekā labi. Kā mēs smējāmies – varējām izjust, kas ir moonwalking, jo papildus vēl spoži spīdēja mēness.
Bet ap pulksten diviem naktī bijām sasnieguši mājiņu, kur gulēt. Priekšā bija pārējie biedri un vēl divi somu zvejnieki, ja tās tos var saukt. Vismaz skats bija labs.

Bet nu gulēšana gan bija apšaubāma. Somi biji normāli sametušies un pamatīgi sakurinājuši mājiņu. Atkāpei – parkā atsevišķās vietās ir uztaisītas mājiņas, kas visu laiku ir pieejamas un ir pa brīvu. Mājiņās ir krāsniņa, kā arī dažās mājiņās ir arī gāzes plīts. Un vienkāršas koka lāvas, uz kurām gulēt. Tajā mājiņā bija viena lāva apakšā un viena augšā. Normāli katrā varētu gulēt pa kādiem pieciem cilvēkiem, bet tā kā somi bija aizņēmuši apakšējo un neviens pārāk nealka gulēt viņiem blakus, tad nu augšā nācās saspiesties septiņiem. Tam vēl papildus nāca karstums. Jā, pavēdināt arī bija problemātiski, ja kāds atvēra durvis, tad pēc kāda laika soms pamodās un gāja aiztaisīt durvis, pie reizes vēl piemeta malku. Beigās vienā brīdi vairāk īsti nevarēja izturēt un gāju pagulēt nedaudz ārā. Ja būtu bijis paklājiņš, tad vēl būtu puslīdz labi, bet tā kā tāda nebija, tad pat guļot uz koka galda aukstums nedaudz spiedās cauri. Bet nu, pēc kāda laika varēja iet atpakaļ, svaigs gaiss bija ieelpots un varēja vismaz uz kādu laiku aizmigt. Un gulēts jau arī tika pietiekami ilgi – līdz kādiem divpadsmitiem.
Tad lēnām tika paēstas brokastis un pēc diviem varēja sākt iet. Temps gan bija lēns un vairāk tika baudīta apkārtne, nekā kustinātas kājas. Bet nu pēc kādas stundas bija burvīgs piedzīvojums. Sākumā purvājā tika pamanīts ziemeļbriedis. Kad tas sāka iet prom, tad atklājās, ka tur ir divi ziemeļbrieži – lielais ziemeļbriedis un, nesen dzimušais, mazais. Skats labs, jo tas bija patiešām mazs. Izskatījās forši. Vēl bija atpūtu pie nākamās mājiņas, kas bija blakus ezeram. Sēdi pie ezera un baudi absolūtu mieru. Vienkārši smuki. Un pēc kāda laika ejot atkal varēja ieraudzīt ziemeļbriežu mammu ar mazo ziemeļbriedi. Kaut ko tādu redzēt bija patiešām neparasti un forši. Jāsaka, žēl, ka nebija līdzi fotokamera, jo rokas bagāža ierobežoja līdzi ņemamās lietas. Tagad jācer, ka tikšu pie dažām bildēm no kolēģiem, kas bildēja. Vēl bija smukas krāces, skats no kalna uz lejup tekošo upi un zaļais mežs.
Tā kā staigājot parasti ir problēmas, ka beigās ir jātiek atpakaļ pie mašīnas, tad vēl vakarā izdomājām, ka vajag iet atpakaļ, pārdzīt mašīnas, ka viena ir galapunktā, bet otra paliek netālu no vietas, kur gulēt pa nakti. Tas bija tāds labāks hikings, jo kādās divarpus stundās pieveicām padsmit kilometrus. Vēlreiz nobildēju jauko skatu tikai no cita rakursa.

Pa ceļam redzējām arī lielu pūci. Izskatījās jau forši, jo pūce vēl nedaudz iepozēja un uzsēdās uz apaugušu celmu. Pēc mašīnu pārdzīšanas varēja arī kādu laiku pagulēt, nebija pārāk sakurināts, bet tas rezultējās ar to, ka no rīta sāka nedaudz salt. Bet nebija pārāk traki.
Tad nu pienāca pēdējā diena. Tika izmests neliels loks pa kanjonu, apskatīti burvīgi skati no kanjona klintīm, kas pavērās uz lejā tekošo upi. Metot loku un ieraugot ezeru bija vēlme nopeldēties, jo ezers bija ļoti dzidrs un nebija pārāk auksts. Bet nu nebija tādas īsti labas vietas, kur ieiet un arī dvielis nebija līdzi, jo metām loku bez mugursomām. Tad nu palika pievarēt vēl pēdējos 13 kilometrus un braukt atpakaļ uz Oulu. Ņēmām somas un lēnām sākām iet uz priekšu. Mežs tāds foršs, mierīgs, zaļš. Priekšpēdējā apstāšanās vietā atkal pavērās foršs skats, jo pļavā pāri upei ganījās ziemeļbriežu mamma ar mazo ziemeļbriedēnu. Lai gan sadzirdējusi mūs, tā tomēr lēnām pārvietojās prom. Bet nu nosēdējām vairāk kā pusstundu pie upes baudot skatu un vienkārši runājot par dažādām lietām. Kas vispār bija viena no pozitīvākajām lietām visa pārgājiena laikā – vienkāršas sarunas, kuru laikā varēja daudz smaidīt un smieties. Mēs pat izdomājām arī jaunu izteicienu – compliment joke – ka par joku vajag tikai priecāties, jo tas ir kompliments. Smaids divu dienu garumā.
Pašās beigās arī realizējām iepriekšējo nodomu – nopeldēties ezerā. Forša, atsvaidzinoša pelde. Sākumā gan bija nedaudz auksti, bet nu mazu loku izpeldēt varēja. Nevarēja jau nepeldēties Somijā. Un pēc kāda kilometra pēc peldes sasniedzām mašīnas un bijām gatavi mājupceļam.
Un mājupceļš arī bija aizraujošs. Zaķi un medņi sēdēja nemitīgi ceļa malā. Uz viena nopļauta lauka varēja saskaitīt vairāk par 10 zaķiem. Ja medņi vienkārši sēdēja ceļa malā, tad ar zaķiem bija kā ar zaķiem. Daži sēdēja, bet daži reizēm izdomāja, ka vajag trenēties un skrēja pāri. Bet nu kaut kā pievarējām ceļmalās sēdošos zaķus. Vienā brīdī arī piestājām uzpildīt degvielu un tur pie blakus esošās kafejnīcas piebrauc mašīna, pa kuras logu ir izkāries ārā soms un tur alus bundžu. Sākumā likās, ka arī Somijā ir normāli dzērāji, bet kad piebrauca vēl viena līdzīga mašīna, tad pa ceļu garām pabrauca vēl viena un atmiņā atausa, ka šodien taču hokejā bija fināls. Tā kā vienā nometnē noskaidrojām, ka finālā spēlēs Somija pret Zviedriju, tad bija viennozīmīgi skaidrs, kura komanda ir triumfējusi PČ hokejā. Tālāk ceļš bija labāks, jo zaķi malās vairāk nebija un veiksmīgi sasniedzām galamērķi Oulu. Bija pietiekami vēls, bet Edgars vēl piedāvā uztaisīt nelielu tūri pa universitāti. Tā normāli – iespēja tikt universitātē svētdienas naktī. Datorklases gan neparādīja, jo tur kāds sēdēja un kaut ko darīja, negribējās traucēt. Jāsaka, ka universitāte atstāja labu iespaidu. Un droši vien vērtīgi ir arī tas, ka tas viss ir kompakti sabūvēts kā campus. Ejot atpakaļ uz kojām arī pamanījām kārtējo zaķi, tas bija pat campusā. Beigās vēl pāris stundas miega un došanās atpakaļ uz lidmašīnu.
Foršas divas dienas nekurienē, prom no ierastā ritma, pilnas jautrības, miera un skaistiem dabasskatiem. Neparastu apgaismojumu, jo tumšs tā īsti nekad arī nepalika un visu laiku spīdēja saule vai mēness. Jāsaka paldies par viesmīlīgo uzņemšanu un labi pavadīto laiku Edgaram!

Ir ko teikt? Pasaki!

Sakāmais:


2 − = 1