1 Sep 2011

Salacas mauciens 2011

Nu jau ir pagājis kāds laiks pēc šī pasākuma, tomēr apraksts vēlāk ir labāk kā apraksts nemaz. Tad nu Jums, mīļie lasītāji ir iespēja palasīt, kā tad man gāja šajā nakts airēšanas pasākumā.

 

Sagatavošanās

Kolēģi, laivotāji, ar kuriem kopā devāmies uz Vohandu maratonu Igaunijā teica, ka šis ir viens no tiem pasākumiem, ko vajag apmeklēt. Esot pietiekami interesants. Jāsaka, ka šis tiešām ir viens in

 

teresants pasākums, kuru ir vērts pamēģināt pievārēt līdz galam. Nav baigi vieglais, bet nav arī mega grūts – vajag tikai airēt. Papildus interesi piešķir airēšana pa nakti, kas ir nedaudz neparsti. Protams, bija dažādas pārdomas pirms starta – vai patiešām vajag šitā ņemties un mēģināt nobraukt tik daudz kilometrus un vēl pa vidu braukt pa nakti. Papildu šaubas vēl pielika tas, ka kādas 5 dienas pirms starta nedaudz iesāpējās plecs, bet nebija nekas pārlieku traks, lai gan nav jau prātīgi braukt ar sāpošu plecu. Nebūtu jau forši pusceļā izstāties. Bet visas šaubas tika kaut kādā veidā pievārētas un ieradāmies starta vietā. Vismaz papildu palīdzību piešķīra pamatīgais lietus gāziens, kas ļāva cerēt, ka ar airiem nemitīgi nebūs jāatspiežas pret gruni, jo ūdenslīmenis nedaudz palielinājās. Skatoties ūdenslīmeni iepreikš, bija gan šaubas, jo tas svārstijās ap 20 cm.

Laiks vēl bija pietiekami, tad nu lēnām sapakojām mantas, iekārtojāmies laivā un gatavojāmies startam. Lukturis braukšanai pa nakti gan bija tāds smieklīgi mazs, salīdzinot ar dažu citu ekipāžu sagatavotajiem, bet nu distancē tas bija pietiekams. Upes pretējā pļavā varēja ievērtēt arī trīs stirnas, kas bija iznākušas ganībās un nelikās pārlieku traucētas, ka pārsmits metrus tālāk rosas cilvēku bars. Biju apgādājies ar 6L cukurūdens un dažiem simtiem gramu šokolādes. Padomāju, ka ar to vajadzētu pietikt veicamajai distancei. Tad jau sekoja laivu ielaišana upē un starts. Skaidrs, ka starts bija jāņem, jo pēc tam kādu apdzīt nav nemaz tik vienkārši, bet nemitīgi turēt kādam līdzi arī nav viegli, vai arī tieši pretēji braukt aiz kāda, kas brauc lēnāk, bet kā apdzen tā piedod tempu. Vienīgi bija skaidrs, ka pārāk ātri arī nevar airēt, jo plecs tomēr ieteica ieturēt mērenu tempu, lai tiktu līdz finišam. Tad nu arī iekārtojāmies 4. vietā. Pirmais trijnieks diezgan pārliecinoši aizbrauca un nebija vēlmes censties noturēt šādu tempu. Nākamie aiz muguras arī jau pēc dažiem kilometriem bija atpalikuši un stresam vairāk nebija pamata.

Distance

Braukt pa pievakari bija pats nepatīkamākais, kas bija sacensību gaitā. Virs upes valdīja kaut kādas mazās mušinas, kuru koncentrācija kubikmetrā varēja būt ap 1000 (skaitlis gan protams varētu būt nedaudz pārspīlēts, jo koncentrāciju izmērīt nebija laiks). Bet nemitīgi kāda no mušām mēģināja trāpīt acī, vai arī par savu galamērķi gribēja izvēlēties brīžiem atvērušos melno caurumu – muti. Acis bija ļoti grūti turēt vaļā un skatīties uz priekšu, jo tad nemitīgi kaut kas tajās trāpija. Bet nu lēnām tomēr mušas atkāpās, kad iestājās tumsa. Mazā lampa gan nekādu baigo apgaismojumu nepiedāvāja, bet bija vismaz neliels apgaismots laukums, kas atviegloja braukšanu, lai gan uz upes bija pamatīga migla, kas tāpat krietni samazināja redzamību. Arī lielāka lampa diez vai būtu ļoti palīdzējusi.

Iestājoties naktij gan pārlieku depresīvi nepalika un vajadzēja tikai airēt uz priekšu. Tā kā kanoe startēja pirmās un ir lēnākas par smailēm un jūras kajakiem, tad arī tie lēnām mūs panāca un apsteidza. Lai gan domāju, ka to izdarīs vairāk šīs klases pārstāvji tomēr nemaz tik daudzi mūs neapsteidza. Tas iedeva papildus stimulu, jo tomēr priekšā vai aizmugurē uzreiz uzspīd gaisma un ir nedaudz priecīgāk braukt. Liekas, ka ap 30km iestājās arī neliels panīkums, jo ne priekšā, ne aizmugurē neviens nebija, muskuļi bija pietiekami piedzīti un nedaudz sāka sāpēt, kas vēl samazināja vēlmi airēt, un tuvumā nebija neviena cita laiva. Liekas, ka drīz pēc tam gan mūs apdzina viena mix smaile, kura neairēja daudz ātrāk par mums, tāpēc sākām turēt līdzīgu tempu un sekot gaismai. Savā ziņā tas nedaudz palīzēja un ātri vien panācām konkurentus, kas bija 3. vietā. Laikam jau mēs bijām tikpat pārsteigti par šo, kā viņi, jo viņi ātri atkal uzņēma tempu un pazuda tumsā. Turklāt, brauca viņi bez gaismiņas, kas apgrūtināja sekošanu. Kā viņi teica finišā – parādījies stress un viņi pamatīgi esot pielikuši tempu, lai atrautos. Tad nu kādu brīdi atkal braucām tumsā, līdz parādījās gaismiņa no aizmugures. Vienā brīdī kaut kā pārlieku novērsu uzmanību uz šo gaismiņu, kad pēkšņi upes vidū mūs pārsteidza pamatīgs akmens. Braucot uz 7km/h tas var izrādīties liktenīgs, lai nedaudz samērcētos. Tāds tas arī gandrīz izrādījās, bet vēlme palikt sausiem uzvarēja, jo ātri centāmies noturēt līdzsvaru, kas arī izdevās, lai arī laiva tika nedaudz piesmelta. Laikam palīdzēja tas, ka upē praktiski nebija staraumes, kas varētu palīdzēt sašūpot laivu vēl vairāk. Vismaz bija tāds interesants notikums, kas braucienam pa nakti piedeva papildus aizrautību. Nedaudz izsmēlām ūdeni un varējām braukt tālāk. Vēl pēc kāda laika mūs apdzina vēl viena mix smaile. Tā kā bija tikai kādi 10km līdz kontrolpunktam Staicelē, tad arī nolēmām turēt tempu un braukt tai līdzi. Vienu brīdi gan viņi gandrīz atrāvās, tad nedaudz apūtās un mēs panācām, tad vēlreiz viņi atrāvās, bet veiksmīgi turējām līdzi, līdz brīdim, kad viņi vēlreiz sāka atpūsties un mēs izdomājām, ka vajag apdzīt. Tad gan viņi pielika vairāk un atrāvās tālāk. Bet nu šāda sekošana bija visai laba, jo varēja turēt labu tempu un nebija pārāk jāuztraucas par akmeņiem, kas sagādātu pārsteigumu pēkšņi parādoties ceļā, jo šo pārsteigumu izbaudītu priekšā braucošie. Vienā no epizodēm šādi arī notika, kad nācās viņus apdzīt, jo viņiem pārsteigumu bija sagādājis akmens. Bet liekas, ka šāda atraušanās viņiem bija tikai kaitējusi, jo sasniedzot starpfinišu, Staicelē, viņi tur vēl uzkavējās un teica, ka mēs esot baigi kapātāji, ka šitā turam līdzi. Kad viņi sasniedza finišu, tad varēja redzēt, ka ir pamatīgi nomocījušies, jo airi vairāk netika cilāti vienā ritmā un vispār bija grūti redzēt vai ir kāds ritms, bet vismaz finišs tika sasniegts.

Rīta cēliens

Staicelē gan pārlieku neuzkavējāmies, nedaudz padzērām tēju, nokārtojām dabiskās vajadzības, piepildīju savu 1.5L dzeramo sistēmu, kas atradās uz muguras un ļāva visai viegli padzerties nezaudējot laiku cilājot pudeli. Apēdām pāris speķmaizītes un iedzērām nedaudz tēju – bijām gatavi tālākai cīņai. Konstatējām arī, ka konkurenti ir atrāvušies par 15 minūtēm, turklāt brauc kopā, kas noteikt nozīmē, ka diez vai atlaidīs pārāk tempu. Tad nu stresam nebija pamats un atlikušā daļa vairāk bija cīņa ar sevi. Līdz kādam 70km vēl normāli turējām tempu, bet tad palika pavisam smagi. Saule spīdēja, nogurums arī uzkrājies, mugura jau no sēdēšanas un airēšanas kopsavilkuma arī sākusi sāpēt. Papildu grūtību piešķīra fakts, ka sāka nākt arī miegs. Pārceļot airi acis pašas krita ciet, bet nu kaut kā to vēl varēja pievārēt. Apziņa, ka finišs ir tikai 2-3h attālumā deva motivāciju, ka airi vajag tikai cilāt. Turklāt, karbons ir pietiekami viegls, lai pārcēliens būtu tik komfortabls, ka ir motivācija to pārcelt. Ātrumu uzlaboja arī straume, kas beidzot bija parādījusies, lai gan kopā ar zemūdens akmeņiem, bet tomēr ar kārtu atviegloja braukšanu. Lai gan braukšana tāpat bija smaga, tomēr neizbēgami tuvojāmies finišam. Turklāt pozitīvi mums, ka finišs tika pārcelts par 5km tuvāk, jo vairs nebija jūrā, kā sākumā paredzēts, bet gan pļavā netālu pirms Salacgrīvas. Tad nu arī lēnām tuvojāmies finišam, kas bija divejāds process, jo spēks bija jau pietiekami aizgājis, bet finiša tuvums radīja tomēr prieku un motivāciju. Brīdī, kad ieraudzīju, ka priekšā pie upes kūp dūmi – bija skaidrs, ka ir sasniegts kārotais finišs un varēs atpūsties. Lai gan vajadzēja iekļauties 12h, tomēr arī 12h09min bija neslikts rezultāts.

Finišā vēl gaidīja dažādi organizatoru sarūpēti gardumi un varēja apēst tikko ceptas pankūkas ar ievārījumu, uzēst kādu gurķi un tomātu, iekost nedaudz salātus. Jāsaka, ka distancē ēdis biju visai maz, jo apetīte bija ļoti laba un pankūkas bija gardas. Ūdeni gan patēreju pietiekami, jo bija izderti 4.5L. Abas reizes izdzēru 1.5L, kas bija ieliets dzeršanas sistēmā un vēl paspēju izdzert 1.5L pirmajā posmā līdz Staicelei. Bet apēdis gan neko daudz nebiju. Varbūt kādus 200g šokolādes un 100g mandeles. Dikti jau nu maz.

Noslēgumā varat ievērtēt, cik ātri airējām, lai gan no 10. – 30. km GPS bija izslēdzies, tāpēc tas ir divās daļās. Ja pirmajā daļā nav ko pārāk redzēt – ir diezgan vienmērīga braukšana, tad otraja jau var redzet, kurā vietā esam kādam sekojoši, kur ir sācis iestāties panīkums, kur ir sākušās finiša krāces, kas ir pacēlušas ātrumu.

Ir ko teikt? Pasaki!

Sakāmais:


7 − = 1