1 Mai 2011

Laivošanas maratons

Pagājušajā gadā kaut kā pieslēdzos laivošanai pa upēm un sākām braukt ar kanoe. Un ja jau brauc, tad vajag braukt kārtīgi. Tā nu pagājušā gada sezonas noslēgumā piedalījāmies nobraucienā pa Gauju, kur 84km paņēmām nedaudz zem 10h. Tad nu kaut kad ziemā parādījās arī ideja, ka vajag piedalīties arī igauņu maratonā – Vohandu. Jābrauc jau arī ir 100km, kas izklausās tīri ņemami. Lai gan pavasarī, kad nekas pa ziemu nav darīts, tas varētu būt nedaudz grūtāk.
Tā kā divatā braukt ir kaut kā labāk, tad ar kolēģi esam iepraktizējuši braukt ar kanoe divnieku.

Sagatavošanās

Skaidrs, ka tīri tikai uz svaigumu 100km labā tempā nevarēs paņemt. Vajadzētu vismaz nedaudz pagatavoties. Un tieši nedaudz arī sagatavojāmies. Pirms divām nedēļām paņēmām 44km pa Salacu relatīvi labā tempā – iekļaujoties 5h. Lai gan straumes ātrums arī bija labs. Pagājušajā nedļā piedalījāmies arī Vistas Kausā 2011, kur gan vairāk sanāca skriet nekā airēt. Toties tika izmēģināts cik silts ir ūdens un kā ir peldēt tādā laikā.

Lai gan pēdējās nedēļas laikā pirms sacensībām pārgāju uz “tortu režīmu” un vakariņās/brokastīs 10 dienu laikā pamanījos apēst kādas 4 tortes. Kalorija 100 km vajag daudz un tortēs tās ir daudz. Tagad gan kādu laiku varētu arī iztikt bez tortēm. Tomēr nedaudz par piesātinātu tik daudz tortes tik īsā laikā.
Nu jā, tad nu arī sagatavošanās posmā daudz pūles nav ieguldītas, bet pārliecībai jau tas netraucē :)

Taktika

Tā kā 100km nav joka lieta, bet konkurence ir liela, tad taktikas jautājums bija smags. Cik ātri airēt, cik daudz cīnīties ar sevi, cik daudz ar citiem. Vai mēģināt vienkārši sasniegt savu mērķi un finišēt 13h vai arī braukt ātrāk, bet riskēt ar iespēju, ka pēdējie kilometri ir vairāk nekā smagi? Turklāt, papildus spriedzi iedod starts, kad ir 300 laivas kopā un pēc tam kādu apdzīt vairāk nav nemaz tik vienkārši.
Beigās gan taktika bija vienkārša – vajag tikai maukt – ņemt startu saprātīgi, lai pēc tam priekšā neviens netraucētu. Un tālāk arī tikai maukt, gan jau finišs tiks sasniegts.

Sacensības

Start ir kaut kas aizraujošs – visās pusēs kāds airē un vajag tikai maukt. Turklāt starts ir ezerā, kur vajag apbraukt bojas, pie kurām veidojas sablīvējumi. Man jau raksturs ir tā un blakus braucošie netraucē, tikai jāairē. Tā kā temps ir labs un iesildīšanās nav bijusi nepieciešama, tad pēc kāda kilometra nedaudz sāku just pleca muskuli, kas rada jautājumu – vai to varēs just visu atlikušo laiku, vai arī tas tomēr iesils. Bet nu pēc kādiem 5km jau bija iesilis un problēmas vairāk nebija. Pirmie 20km bija reāli ātri un viegli. Nogurums gandrīz nekāds, temps tāds vidēji ātrs, upe arī normāla.
Ap 30-35 kilometru, gan organisms sāka parādīt pazīmes, ka nekas daudz nav darīts un fiziskā forma nav tā pati labākā. Bet nu – nav jau viegli visu to gabalu gandrīz nonstopā braukt, ja atskaita pāris brīžus, kad uz dažām sekundēm tiek paņemts dzeramais vai arī ātri attaisīts batoniņš, kas tiek iebāzts mutē, un airēšana turpinās. Pēc 40 km gan atkal palika nedaudz vieglāk, tur bija jāpiestāj krastā un laiva jānes, lai pievarētu aizsprostu. Tomēr neliels brīdis atelpai. Turklāt, sākās pats interesantākais upes posms, kur staume ir pietiekami ātra un līkumi ir pietiekami daudz. Un vismaz pa vidu vēl ir vairāki izbijuši dzirnavu dambji, kur var labi piesmelt laivu. Šis posms bija pats interesantākais, jo vajadzēja nedaudz iespringt.
Droši vien papildus interesantumu piedeva 3. no 4. damjiem, kur pamanījāmies arī apgāzties. Tā kā laivā jau bija ūdens un pēc pirmā viļņa tikām pie vēl papildus ūdens, tad jau palika pārāk grūti ar to manevrēt, kas beidzās ar nelielu peldi. Pārliecība droši vien man palīdzēja, jo ar vienu roku pieturēju laivu, lai tomēr būtu uz augšu un no tās nepazustu airi un pārējais stuff, bet ar otru nedaudz pieairēju, lai ātrāk tiktu krastā. Kādas 5 minūtes gan uz to visu pazaudējām, krastā gan tikām pietiekami ātri, ūdeni arī pāris minūtēs izsmēlām, vēl pārvilku kreklu un mierīgi varējām braukt tālāk. Lai gan biju pazaudējis pāris šokolādes, vienu dzeramā pudeli. Tā ka zaudējumi bija minimāli.
Tūlīt gan pēc tam vēl kādas 3 minūtes “atpūtāmies”, jo palīdzējām kolēģiem igauņiem tikt pie viņu laivas. Viņus es redzēju apgāžamies tieši pirms mums. Man gan nepalika skaidrs, kāpēc viņi nevarēja tikt krastā ar visu laivu, laikam pārāk pa straumi jau bija sākuši peldēt. Tā kā nolikumā bija rakstīts, ka vajag stiķi, tad arī biju paņēmis kārtīgu 10m garu 1cm diametrā striķi. Laiva bija upes vidū uznesta uz kaut kāda koka un tā nu tur tā stāvēja. Piesējām stiķi, kolektīvi tas tika nogādāts līdz krastam un igauņi veiksmīgi izvilka savu laivu. Striķi gan viņiem atstāju, jo negribējās vēl kādu minūti airēt pret straumi un mēģināt tikt pie tā atpakaļ. Lai jau tiek.
Drīz pēc tam bija arī pēdējais dambis, kur vilnis bija relatīvi augstāks, bet tā kā laivā nebija ūdens, tad izbraucām bez problēmām un varējām mierīgi braukt tālāk.
Ap kādu 70km palika atkal smagi, jo rokas jau bija pamatīgi piedzītas. Tam pa vidu tur vēl tā upe bija nedaudz depresīva, jo bija izstiepusies daudzos līkumos. Priekšā tik var redzēt kā vairākus līkumus uz priekšu kāds cilā airus un tikai var ņemt vienu līkumu, pēc otra. Un līkumi nebeidzas.
76. km bija priekšpēdējais pārnesies, kur saēdos zupu, padzēros un biju gatavs braukt tālāk. Upe arī bija laba, nebija nekādi baigie līkumi. Līdz brīdim, kad kādus 5 km tālāk parādījās spēcīgs pretvējš. Es nezinu, daudz ko varēja paņemt, bet nu pēc 85km normālā tempā vēl paņemt pretvēju bija netriviāli un ļoti smagi. Tai brīdi mani kaut kā vairāk nesatrauca vai kāds mūs apdzen vai nē. Galvenais bija savā tempā kaut kā tikt uz priekšu. Bet nu kaut kā tika sasniegts pēdējais kontrolpunkts 9km pirms beigām. Tur arī laivu vajadzēja pārnest, vēl katram tika iedots pa “Red Bull”, kas ātri tika iztukšots un varēja braukt tālāk. Tā kā tieši pirms mums aizbrauca viena kanoe, tad arī sākām braukt tiem pakaļ. Pretvējš arī nebija, tad nu arī temps tika uzsist nenormāls. Pulsa mērītājs man nebija, bet nu katrā ziņā pulss bija pietiekami augsts. Spējām arī atvinnēt kādus 50m un pievilkt klāt. Tad gan 2km pirms finiša atkal iestājās pretvējš, un tas nedaudz salauza, un viņi tomēr atrāvās. Bet veiksmīgi cīnoties ar sevi un pretvēju tika pievarēti arī pēdējie 2km un sasniegts finišs.
Jāsaka, ka pašsajūta bija diezgan normāla, jo varēja izkāpt no laivas bez pārāk lielām problēmām. Mugura pārāk arī nesāpēja. Varēja gan just plecus, kas bija labi piedzīti. (Tos gan vēl arī šodien nedaudz var just). Protams, gandarījums par paveikto un spēju iekļauties 12h, kaut gan mērķis bija iekļauties 13h. Galvenais, ka arī visu laiku ir tāds neliels sacensību gars, jo priekšā un aizmugurē brauc kāda laiva, ir kam turēt līdzi. Kopvērtējumā gan palikām 101. un 18. savā klasē. Lai brauktu ātrāk, tad tomēr vajag nedaudz vairāk trennēties, kā arī labāku ekipējumu. Ir tomēr starpība cilāt pusotru kilogramu plastmasas airi vai puskilogramīgu karbona airi.

Noslēgums

Ar sportu nodarboties vajag. It īpaši, ja pārējā laikā tiek sēdēts pie zilā ekrāna. Tāpat tas arī kaut kādā ziņā palīdz atgūt garīgo svaigumu. Un šodien pašsajūta ir lieliska, ja vēl nenāktu miegs, tad būtu pavisam forši!

Subscribe to Komentāri

Ir 4 komentāri! “Laivošanas maratons”

  1. Izlasot radās divi jautājumi.
    1. Kas redzams fotogrāfijā?
    2. Vai tiešām 4 tortu apēšana kaut kā palīdz? :D

    Novēlu arī turpmāk sevi izaicināt dažādās sportiskās aktivitātēs, jo, kā pats esmu pārbaudījis, tas piedod dzīvei papildus svaigumu un liek sajusties dzīvam. :)

     

    Artis

  2. Bildē ir redzama mana pirmā pavasara pelde tieši pirms Lieldienām. Baigi silti nebija, bet nelielu loku nopeldēt varēja.

    Grūti atbildēt vai patiešām palīdz, bet nu man jau liekas, ka nedaudz varbūt arī varēja palīdzēt. Ja faktiski ar minimālu gatavošanos bija iespējams noairēt 12h gandrīz no vietas, ar kādām trijām dažu minūšu atpūtām, tad kaut kas jau palīdzēja to izdarīt. Man jau liekas, ka 4 tortēs ir pietiekami daudz kalorijas, kas tik īsā laikā vēl nepārvēršas taukos, bet paliek viegli sasniedzamās rezervēs.

    Jā, 12h nonstopā airēt tiešām liek sajusties dzīvam, var dzirdēt kā puksts sirds :D

     

    martins

  3. [...] tad uzdevums pieveikt maršrutu būs netriviāls, bet ne nepaveicams. Jau pēc pēdējā pieveiktā maršruta pavasarī bija skaidrs, ka vajag meklēt tehniku, kas ļautu braukt ātrāk un vairāk. Tā kā nav daudz [...]

     
  4. [...] laivotāji, ar kuriem kopā devāmies uz Vohandu maratonu Igaunijā teica, ka šis ir viens no tiem pasākumiem, ko vajag apmeklēt. Esot pietiekami interesants. [...]

     

Ir ko teikt? Pasaki!

Sakāmais:


+ 3 = 5