15 Aug 2011

Laivošana

Jau nedaudz vairāk kā gadu esmu nedaudz aizrāvies ar laivošanas sportu. Precīzāk varētu teikt – airēšanas maratoniem. Var trenēt fizisko izturību, kā arī psiholoģisko noturību, jo pat 5-6h gandrīz no vietas noairēt reizēm mēdz būt pagrūti.
Tā nu arī šajā nedēļas nogalē nolēmām ar kolēģi nedaudz patrenēties, jo nākamajā nedēļā vajadzētu piedalīties Salacas maucienā, kas solās būs visai grūts, jo starts ir ap 10 vakarā un kopējais distances garums ir ap 100km. Ja vēl ņem vērā, ka ūdenslīmenis ir ļoti zems, tad uzdevums pieveikt maršrutu būs netriviāls, bet ne nepaveicams.
Jau pēc pēdējā pieveiktā maršruta pavasarī bija skaidrs, ka vajag meklēt tehniku, kas ļautu braukt ātrāk un vairāk. Tā kā nav daudz variantu, ko var nomainīt, tad bija skaidrs, ka vajag apsvērt kādas ir iespējas tikt pie labākiem airiem. Kādu laiku apskatījām iespējas, kas ir pieejams un tad arī atradām piemērotu variantu – karbona airus, kas sver 300 gramus. Salīdzinājumā ar plastmasas airiem tas ir apmēram divas reizes mazāk. Atradām arī veikalu UK, kur tos ar pasūtīšanu varēja iegādāties par saprātīgu samaksu. Tad nu tie arī kādu laiku jau stāvēja plauktā, lai sagaidītu savu pārbaudes kārtu.
Treniņa vietu jau nebija pārlieku grūti izvēlēties – vajadzēja apmēram 40 – 50 km, ko airēt, kā arī pietiekami dziļu ūdeni, lai nav karbona airi pret grunti jābružā (Kā bija vienā forumā rakstīts – carbon abuse). Vienīgi vēl palika izdomāt, kur būs starts un beigas braucienam pa Gauju. Izvēlējāmies sākt pie Cēsīm un finišēt Siguldā, kopā vajadzēja būt nedaudz virs 40km. Tāds optimāls brauciens uz 5-6h.
Katrā ziņā prieks par iegādātajiem karbona airiem bija liels, jo tos ir grūti salīdzināt ar plastmasas. Laikam plastmasas airu vienīgā priekšrocība ir tas, kas nav jābaidās tos sadauzīt pret akmeņiem, nobrāzt pret smiltīm vai kā citādi salauzt. Citādi tie vienkārši nestāv līdzi karbona. Ja ar plastmasas airi pa vidu vēzieniem liekas, ka pārcel kādu kātu, tad ar karbona airi praktiski nejūt, ka vispār kaut ko pārceltu. Tāpēc var attīstīt labu un ļoti labu tempu airējot. Arī vilcieni ir daudz vieglāki. Tā, ka nogurums uzkrājas ar kārtu mazāk, bet ātrumu var attīstīt nedaudz lielāku. Vienīgais trūkums pagaidām ir tas, ka paņēmu nedaudz pa garu airi un to sanāk ielaist pa dziļu ūdenī, kas tomēr rezultējas ar to, ka vilciens nav tik viegls. Bet tā ir labojama problēma, jo kātu var saīsināt.
Pats brauciens kā jau brauciens – vajag tikai airēt. Lai gan vasarā, svētdienas dienā upē ir vairāk tūristu kā upē pavasarī. Var arī redzēt, kāpēc daudzi saka – nu 40 km brauciens ir vismaz divām dienām. Tur cilvēki parasti vairāk peld ar to laivu nekā brauc ar laivu. Vieni no pirmajiem, ko satikām, bija jau piestājuši krastā un ģērba virsū lietusmēteļus, jo kaut kur priekšā bija lietus mākoņi. Iepriecināja arī pietiekami skaļi izteiktā replika, ka šitā brauc tieši iekšā zibens mākoņos un laikam šie, krastā stāvētāji, būs pēdējie, kas mūs redz pirms zibens iesperšanas. Lieki laikam teikt, ka braucot pa upi dabūt ar zibeni ir praktiski neiespējami, jo upe ir daudz zemāka, kā abos krastos augošie koki. Toties šādi svētdienas braucēji varētu pamācīties ievērot citu, elementāru, drošības noteikumu, ka vēlams ir braukt ar glābšanas vesti, kas ir uzvilkta mugurā. Man liekas, ka iespējas pārkrist pār bortu tomēr ir daudz lielākas nekā varbūtība dabūt ar zibeni. Turklāt, brauciena laikā tikai divreiz trāpījām uz lietu un arī ne uz pārāk ilgu laiku. Kādu gabalu pēc Līgatnes pabraucām garām vēl vienam laivotāju pārim, kas laikam mēģināja sasniegt Siguldu. Vismaz jautāja cik tālu tā ir un pēc atbildes, ka apmēram 10km, vēl apvaicājās vai plānojam to sasniegt šovakar. Mums jau likās, ka atbilde ir acīmredzama, jo tempu turējām labu.
Arī sasniedzot galamērķi pašsajūta bija laba. Nedaudz varēja just plecus, nedaudz muguru, bet tas vairāk bija tāds patīkams nogurums.

Tags: , ,

Ir ko teikt? Pasaki!

Sakāmais:


+ 4 = 13