22 Feb 2011

Laiks

It kā jau pulkstenis ir mazsvarīga lieta, kurā ieskatāmies tikai dažas reizes dienā. Taču tā vajadzība bieži vien parādās tad, kad esam palikuši bez tā.
Pēdējā laikā man ar kārtu retāk ir kaut kur jāsteidzas, lai būtu laikā. Tāpēc it kā pulksteņa nepieciešamība un atkarība no laika ir samazinājusies, taču tās dažas reizes ir tik kaitinošas. Vakar uz kādu laiku paliku bez pulksteņa, jo tam ir beigusies baterija un kamēr nenomainīšu nāksies dzīvot bez pulksteņa. Nav jau tā, ka bez laika, jo to var aplūkot arī telefonā, tomēr telefons tam nav īsti piemērots. Tad nu šodien dodoties pie zobārsta ik pa laikam gribējās ieskatīties pulkstenī, lai redzētu cik tad vēl laiks ir atlacis un vai nevajadzētu steigties, bet lēnām ir tāds reflekss pavilkt piedurkni un saprast, ka jāiztiek bez laika. (Zobārste gan teica, lai nāku vēl pēc pusgada, jo pagaidām esmu pamanījies iztikt bez pārmērīgiem caurumiem)

Tad nu katrs varam padomāt cik ļoti esam atkarīgi no laika un vai neēsam laika vergi. Studentu vidū atkarība no laika diemžēl ir pārāk maza vai arī drīzāk var teikt – laikam ir 15 minūšu nobīde.
Bet tas ir labs jautājums – vai laika atkarība ir pozitīva vai negatīva? Neatkarība ļauj dzīvot bez bēdām, taču bēdas gan jau sagādā citas lietas. Kamēr laika atkarība jau sniedzas vairāk uz robotisko pusi – kusties pa savu laika grafiku bez novirzēm un bez izdomas.

Ir ko teikt? Pasaki!

Sakāmais:


+ 2 = 11