26 Feb 2011

Kvalitāte un kvantitāte

Man patīk, kā cilvēki bieži mēdz kritiski izteikties par kvalitāti un kvantitāti Latvijas augstskolās – neko nemāca, nekā nav un viss ir slikti. Jā, nav mums tik spīdoši kā gribētos, bet tajā pašā laikā mēs neesam arī kaut kādā bedrē, kur nekas nenotiek.

Pie mums pietiek kādam populārākā vietā uzrakstīt kaut kādu savārsmojumu, lai cilvēki to lasītu un teiktu, ka nu jā – tur kaut kas baigi ir pateikts. Tā nu arī redzeslaukā nonāca raksts, bet kas tur patiešām ir pateikts? Ka mums ir problēmas un kādas tās ir? Pat tās nav pārlieku precīzi aprakstītas. Atsauce tikai uz vienu zinātnes nozari – sociālajām zinātnēm, ka tur ir ar kārtu mazāk starptautiski atzītas publikācijas par maksu uzturētā indeksā, turklāt nav atsauces cik daudz līdzekļus saņem tieši šī zinātnes nozare. Norāde uz citām problēmā, ka turpmākajos gados būs iekšēja savstarpēja konkurence, kur diez vai kvalitāte būs noteicošais rādītājs, jo kvalitāte ir tikai vārdiski pieprasīta. Pie mums cilvēki, diemžēl, nav gatavi pietiekami strādāt, lai izcīnītu to kvalitāti.

Ko es varu pateikt no savas pieredzes?

Pirmkārt, sāksim ar kvalitāti vai drīzāk varētu teikt izcilību. Nu jau ir klasiskais izteiciens – vajag uzlabot kvalitāti. Vai ir priekšlikumi, kā to darīt? Ne pārāk, jo tad vajadzētu arī kaut ko darīt. Vai Latvijā kāds ļoti vēlas attīstīt izcilību? Diez vai, jo mums vajag tikai kvalitatīvu, bet ne izcilu izglītību. Kāpēc? Man ir konkrēts piemērs, kad pagājušā gada aprīlī LU tika skatīts tās attīstības plāns un tur vēlējās iekļaut pavisam vienkāršu punktu – ieviešam, ka LU nākamajos gados vajadzētu domāt par izcilības programmu izveidi. Vai šo punktu cilvēki ļoti vēlējās atbalstīt? Grūti teikt, bet neizskatījās, ka pārāk kāds to vēlētos darīt. Es gan varu pastāstīt tikai par to, ko LU SP darīja šī jautājuma sakarā – vai precīzāk būtu teikt, lai kavētu jautājuma iekļaušanu stratēģijas plānā. Laikam spilgtākais moments publiskajās debatēs, manuprāt, bija tad, kad cilvēks piecēlās un pateica, ka nevajag atbalstīt, jo cik gan cilvēki no tiem, kas var balsot, mācītos šādās programmās. Otrs spilgtākais moments bija, kad notika balsojums par to, vai atbalstīt punkta iekļaušanu LU stratēģijas plānā – visi bija jau gatavi balsot par, kad aicināju balsot ne tikai atklāti, bet arī reģistrēti, lai tad var redzēt, kas atbalsta vai neatbalsta izcilību arī balsojot, tas gan ātri tika atrisināts, jo tika ierosināts aizklāts balsojums, lai nebūtu iespējas ietekmēt balsotājus. Laikam jau mums visiem vajag kvalitatīvas programmas un tajā pašā laikā mēs negribam, lai kādam citam būtu kvalitatīvākas programmas par mūsu programmu. Pareizi ir, citādi kāds vēl mūs izkonkurēs darba tirgū.

Otrkārt, nav jau tā kvalitāte un iespējas pie mums tik sliktas, ka neko nevar iemācīties. Daudz kas jau ir atkarīgs no katra vēlmes mācīties, kas diemžēl ir stipri zem vidējā. Piemēram, šogad apmeklēju kursu par datortīkliem, gāju klausīties lekcijas, bet nu bija grūti tā sakoncentrēties un visu pēc tam arī atcerēties. Jā, varēju kaut ko nedaudz piemācīties un eksāmenu jau noliktu, bet vai es tāpēc sāktu pārzināt labāk datortīklu teorētiskos pamatus? Diez vai. Bet man tas netraucēja paņemt kursa literatūras grāmatu izlasīt ap 400 lpp un sākt ar kārtu labāk saprast datortīklu pamatus. Vai es varu teikt, ka lekcijās neko nestāstīja? Nē, jo lekcijās lielā mērā stāstīja to pašu. Un, ja es pirms katras lekcijas būtu izlasījis vajadzīgo nodaļu, tad droši vien būtu ar kārtu vieglāk arī klausīties lekcijas un beigās nebūtu jāsarauj lasot 400 lpp. Tāpat es varu teikt, ka cilvēki, kas mācās un grib mācīties pēc tam var tikt arī pietiekami prestižās augstskolās postgraduate studijām. Kursabiedrs iestājās top augstskolā par kvantiem Kanādā, kolēģis tagad ir ticis uzņemts top 5 augstskolā ASV. Jā, protams, viņi abi divi pietiekami daudz mācījās arī ārpus lekcijām, taču viņi abi divi mācījās. Tā ka iespējas pie mums iemācīties ir, bet cik daudz studentu patiešām vēlas mācīties? Vai labāk ir otrajā trešajā kursā sākt strādāt un pelnīt naudu, vai tomēr knapināties, bet mācīties? Protams, ja ir uzskats, ka neko nemāca un es neko nemācīšos, bet labāk strādāšu un kaut kā izbraukšu cauri, tad arī rezultāts ir tāds – kaut kādas niecīgas zināšanas ir izbraukušas līdzi. Tā ka ir muļķīgi iedomāties, ka kvalitāti nodrošina tikai augstskola, jo lielā mērā to nodrošina katrs students sev individuāli. Augstskola nodrošina, katram studentam šo iespēju.

Tāpat tiek runāts par ierobežojumiem likumdošanā, kas uzspiež latviešu valodu. Pat pārlieku uzspiež. Kāpēc tad netiek aktīvi lobēts šī ierobežojuma atcelšana vai stipri liela mīkstināšana? Pagājušajā rudenī bija iespēja piedalīties seminārā kopā ar igauņu kolēģiem. Kas notiek tur? Tur ir lektori no citām Eiropas valstīm, tur ir postdoktori no citām Eiropas un Āzijas valstīm. Jā, arī viņiem ir nelielas administratīvas problēmas, taču tās nav tik lielas, kā pie mums. Cik tad pie mums ir pasniedzēji, kas dzimuši ārpus Latvijas? Cik Erasmus studentus jūs parasti redzat pie mums? No kurienes tad tās jaunās idejas radīsies? Dzīvojot savā sulā? Pie mums neviens nedomā un pietiekami necenšas, lai pierunātu, kādu aizbraukt kaut kur apmaiņā. Lai rastos viedokļu apmaiņa, lai būtu jauni ieskati, ko un kā var darīt labāk.

Vai pie mums ir slikti? Nē, pie mums drīzāk cilvēki ir nedaudz par alkatīgu, lai būtu kvalitatīva izglītība. Kāpēc mācīties, ja var strādāt un braukāt ar BMW, kāpēc strādāt par stundu pasniedzēju un labot mājasdarbus, ja var strādāt uzņēmumā un saņemt vairākas reizes vairāk? Kāpēc braukt Erasmusā, ja pēc tam būs administratīvas problēmas? Kāpēc kaut ko mainīt, ja var nemainīt?

Kvalitāte jau rodas tad, kad tiek ieguldīts darbs. Ja katrs nu mums ieguldīs to darbu, tad varbūt būs arī kvalitāte.

Ir ko teikt? Pasaki!

Sakāmais:


6 − = 3