3 Feb 2011

Kolektīvie pasākumi

Pēdējās nedēļas laikā paspēju piedalīties divos ar pašpārvaldi saistītos pasākumos. Pirmais bija ļoti brīvprātīgs pārgājiens, kur laika jau piedalījās visi tie, kas patiešām tika un arī vēlējās pastaigāt pa svaigu gaisu. Otrs bija brauciens ar prāmi uz Stokholmu, kurš tika saņemts kā atalgojums par pašpārvaldes labo darbu pagājušajā sasaukumā. Kaut kas kopīgs jau bija abos, tāpat kā atšķirīgais.

Pārgājiens

Tā kā pēdējos gados esmu ļoti iecienījis šādus pasākumus, tad nu nevarēju nepiedalīties. Mežs, ziema un kārtīga pastaiga vienmēr ir forši. Man jau pieeja arī ir vienkārša – pārgājiens ir un paliek pārgājiens, tāpēc ir jāsagatavojas kārtīgi. Neizpaliek bez guļammaisa un matracīša, uz kā vakarā pagulēt, tāpat līdzi tiek ielikts arī zāģis un cirvis, lai var uzkurināt ugunskuru, tiek paņemta arī gāzīte, lai var no sniega savārīt ūdeni, tāpat arī pietiekami pārtikas krājumi, lai pārgājiena laikā neaptrūktos kalorijas un protams arī kola. Tā kā matracis ir baigi ērts un arī baigi liels, tad tas viss tika savietots 75L mugursomā, kas nu izskatās ļoti liela. Lai būtu kaut kas paliekošs, tad tika nest līdzi arī fotoaparāts.
Tā kā citiem bija problemātiskāk ar atbilstošu ekipējumu ziemas apstākļiem intensīvai brišanai pa sniegu, tad vairāk tā bija iešana nekā pārgājiens, taču neizpalika arī aizraujoši brīži.

Grupa

Patiesībā apskatot zemāk esošo bildi lieliski parādās grupas struktūra. Lai arī bildi ir uzņemta netālu no Ķeguma, kad sākām iet, tas neko daudz nemainīja grupas struktūrā pārgājiena beigās – tā bija tieši tāda pati. Un šāda lieta liek nedaudz aizdomāties par to, kā veidojas grupas un kā tās var ietekmēt dalība šādos pārgājienos. Laikam jau tas liek aizdomāties par to, ja organizē pārgājienu, tad vajag piedomāt arī pie tā, kā cilvēki savstarpēji komunicē pārgājiena laikā. Ja pārgājiena mērķis ir tikai atpūta, tad iespējams nav vērts regulēt grupas izvietojumu, bet ja tomēr mērķis ir sapazīties vairāk savā starpā, tad laikam nekas cits neatliek, kā regulēt grupas izvietojumu.

Pārgājiena apkārtne

Sākums jau laikam bija pats labākais, jo cilvēki vēl nebija noguruši, tāpat arī pamanījāmies pabrist pa mežu, kā arī vispār ceļš veda cauri mežam. Vēlāk jau tās vairāk bija tādas pļavas, kur pretī pūta vējš.



Triki

Kā jau minēju, tad pa vidu reizēm notika arī dažādi interesantāki notikumi. Laikam, lai nedaudz mazinātu vienmuļo iešanas procesu. Dažas nesa un tika nestas, celtas un laistas zemē (vienreiz arī ātrāk nekā paredzēts). Kamēr citi pārbaudīja savu meistarību staigājot pa kupenām un izvairoties no sniega pikām.

Sildīšanās

Neizpalika arī bez ugunskura kurināšanas. Lai gan tas nebija vienkāršs process, jo vējš bija pietiekami liels un iekuram bija pagrūti savākt pietiekami daudz un atbilstošus materiālus. Lai process būtu interesantāks, tad sākumā tika pamēģināts iekurt ugunskuru arī ar krama palīdzību, bet tā kā dažām kļuva auksti un uzstājība, ka vajag uguni vai dodamies tālāk kļuva pārāk liela, tad tika izmantotas daudz advancētākas metodes – kā papīrs un koku apžāvēšana uz uguns, ko nodrošināja gāze. Bet nu kopīgiem un ne tik kopīgiem spēkiem, tas tomēr tika iekurts. Laikam jau arī kurinot ugunskuru katrs kaut ko var mācīties. Kamēr citi aktīvi kaut ko dari, meklē malku, kaut ko zāģē vai cērt, tikmēr atkal daži stāv un salst, jo vējš ir pietiekami liels. Laikam jau arī tas kaut kādā mērā parāda cilvēki iesaisti procesā, kā arī kopējo darba organizētību. Bet nu ugunskurs bija, desiņas arī tika uzceptas un varēja doties tālāk.

Ejam, ejam, ejam

Un tālāk jau seko izturības pārbaude cīnoties ar ceļu, vēju un saviem spēkiem. Lai gan pa ceļam sastapām arī zirgus, kas ganījās ceļa malā, nedaudz ar tiem arī nobildējāmies. Lai gan pār žogu pie tiem neviens nelīda.

Pēc kā atkal gājām, gājām un gājām. Lēnām arī tukšoju pārtikas rezerves, no kurām sākumā pazuda cepumi, pēc tam arī rieksti, kola un arī neilgi pirms galamērķa sasniegšanas tika iznīcināta šokolāde un apelsīni. Katrā ziņā brīži, kad cukura līmenis asinīs palielinājās varēja viegli novērot aktivitātes, kad smaids palika platāks un solis garāks. Un tā nu tika sasniegs arī galamērķis – Vecumnieki

Noslēgums

Pēc kā sekoja arī neliela pasēdēšana pirtī, vārtīšanās pa sniegu pēc pirts apmeklēšanas. Sen tā nebija iets pirtī, kur beigās bija arī kārtīga nopēršanās tā, ka perot deg rokas un pēc tam var iet mierīgi pagulēt sniegā, jo ir vairāk nekā silti. Pēc tāda gara nākamajā dienā pašsajūta var būt tikai un vienīgi laba.

Stokholma

Turpceļš

Otrs izbrauciens jau bija saistīts ar svešām zemēm un kuģošanu. Grūti gan to salīdzināt ar pārgājienu, jo tur bija dažas foršās lietas un kopējo mērķi – pirmo reizi apskatīt Stokholmu tas sasniedza. Izbraukšana arī pavadīja ar jauku skatu uz Rīgu.

Nez, braucienu laikam nedaudz ietekmēja tā pati lieta, kas pārgājienu – it kā grupa viena, bet tajā pašā laikā ļoti segmentēta, tā it kā brauktu vienā kajītē ar cilvēkiem, ko esi saticis ostā. Bet nu jā – turpceļam līdzi bija grāmata, kas arī pa to gandrīz tika izlasīta (pārpalikums tika pabeigts atpakaļceļā). Un tā bija tāda nedaudz patīkam sajūta – pēc apmēram gada pārtraukuma tā kārtīgi palasīt. Viena no lietām, kas ļoti pietrūka, kamēr pietiekami aktīvi iesaistījos sabiedriskajās aktivitātēs. Lai arī grāmatā saistošs bija tikai pats sākums, tomēr tas nemazināja prieku par lasīšanu. Turpceļam gan arī nekādas baigās alternatīvas arī nebija.

Pilsēta

Pēc tam jau bija Stokholma. Jāsaka, ka tā atstāja ļoti labu iespaidu un ceru tur vēl kaut kad atgriezties uz ilgāku laiku, lai var to kārtīgi izstaigāt. Patiesībā, tur varētu iespējams arī dzīvot, jo centrā ir tāda brīva atmosfēra – mājas nav saspiestas, ielas ir platas un arī debesis ir labi redzamas. Turklāt, tam visam papildus atmosfēru piešķir pilsētas senatnīgums. Apmeklēju gan tikai vienu muzeju, ko biju arī pietiekami noskaņots apmeklēt – zinātnes (tehnikas) muzeju. Lai gan tas bija pietiekami labs un arī tajā laikā papildus bija NASA ekspozīcija, tomēr iepriekš redzētie zinātnes muzeji bija atstājuši pārāk labu iespaidu, kas šajā gadījumā lika gaidīt kaut ko vairāk. Bet nu – nebija slikti. Vismaz varēja paskatīties uz dažādiem objektiem, kas paredzēti kosmosam. Lai gan arī ir tā grūti spriest, ja nevar aptaustīt un nav jau tās izpratnes par to cik tas ir viegls, izturīgs un visādi citādi piemērots apstākļiem ārpus zemes.

Mājupceļš

Tālāk jau sekoja mājupceļš. Jāsaka, ka tas bija pozitīvāks par turpceļu. Ja turpceļā tikai nedaudz paskatījos karaoki un priekšnesumus, tad atpakaļceļā jau pietiekami ilgu laiku pavadīju karaokes bārā kopā ar citiem studentiem no draudzīgajām fakultātēm. Tāpat saņēmos arī pāris reizes uzdziedāt, lai gan man grūti pateikt cik labi vai slikti sanāca. Labi jau noteikti nebija, jo dziedu reti un vārdus dziesmām arī pārāk nezinu, taču nevarēja saprast vai nebija baigi slikti, jo skaļi runāt māku un spēju to darīt arī plašas publikas priekšā, bet runāt nav dziedāt. Katrā ziņā centīšos vēl kādu reizi atkārtot un arī sagaidīt atsauksmes par savām spējām.
Noslēgumā vēl nedaudz uzdejoju augšējā klājā uz deju grīdas, kas nedaudz šūpojās, pēc kā ļoti veiksmīgi aizgāju gulēt, jo nebija nekādas problēmas aizmigt. Lai gan no rīta labprāt būtu pagulējis vēl nedaudz ilgāk, bet tā kā biju nedaudz nosalis, tad laikam arī pamodos agrāk nekā plānots.
Tiku pie laika padomāt par dažādām lietām, notikumiem, cilvēkiem. Tāpat neizpalika arī pozitīvās emocijas un vēlme vēl kādu reizi atgriezties Stokholmā, kas nav jau nemaz tik tālu un tik nesasniedzami.

Ir ko teikt? Pasaki!

Sakāmais:


5 − 2 =