3 Feb 2011

Bailes

Tik interesanta un tik dīvaina parādība, ja to tā var nosaukt. Spēja baidīties, bīties, kas izpaužas tik daudz un dažādos veidos. Pat dažkārt liekas dīvaini cik ļoti dažādas tās spēj būt.

Ja skatāmies uz meža zvēriem, tad bailes ir kaut kas tāds, kas ir viegli pamanāms, vai vismaz šķiet, ka ir viegli pamanāms. Tur tās neviens necenšas noslēpt, jo nav jau nozīmēs slēpt kaut kādas bailes, ja tas var maksāt tavu dzīvību. Stirnas staigājot sāk daudz biežāk cilāt galvu, klausīties un ausīties, ja dzird trokšņus un sāk baidīties. Varētu teikt, ka tās spēj uztaisīt lielas acis, kad ir nobijušās un sāk ātri skriet. Bebri pamanās ātri nozus ūdenī, ja kaut kas izraisa bailes, pie reizes brīdinot arī citus kolēģus. Aļņi groza savas lielās ausis un klausās visos virzienos, vajadzības gadījumā sāk arī lēnām riķšot. Taču tajā pašā laikā liekas, ka meža cūkas vai lapsas vairs tik ļoti nebaidās, protams, ja ir kaut kāds kontakts, tad tās pārāk nedomā un skrien prom, bet tā pieeja ir nedaudz citādāka – tās bailes izpaužas vairāk kā atkāpšanās, nevis bēgšana. Bet laikam jau tā viena kopīgā lieta mežā saglabājas – bailes pārsvarā izpaužās kā pārvietošanās, uz kādu vietu, kur ir drošāk.

Laikam jau lielai daļai cilvēku ir līdzīgi – ka bailes ir kā atkāpšanās un pārvietošanās uz kādu citu vietu, kur ir šķietami drošāk. Tikai tā atkāpšanās vairs nav tik redzama un uzkrītoša, kā tas ir zvēriem. Atkāpšanās tehnikas un elementi ir tik daudz un dažādi, ka tos jau laikam neviens nespētu visus uzskaitīt. Jā, tie vienkāršākie jau ir tādi pāši – pārvietoties vienkārši uz drošāku vietu un nedarīt to, no kā ir bail. Bet interesantākās metodes jau nav vairs tik vienkārši identificēt un parādīt. Tāpat, ja ir bail, tad reizēm varbūt nevajag nemaz bēgt, bet dabot prom to, no kā ir bail. Kā ir – metodes var būt dažādas, taču rezultātā jau bailes pazūd. Katram no mums jau ir savas metodes dažādām situācijām un diez vai daudzi tās būtu spējīgi skaļi klāstīt. Tomēr, ja citi tās zinās, tad var kļūt ļoti grūti baidīties.

Taču dīvaini, ka cilvēkiem piemīt arī cita īpašība – spēja ieskatīties bailēs un mēģināt tās pārvarēt. Stāvēt, baidīties, bet tomēr stāvēt. Lai arī cik vienkārša šī īpašība nebūtu, tā tajā pāšā laikā ir arī tik sarežģīta. Tā neļauj tā vienkārši ņemt un stāvēt, jo, ja tas būtu tik vienkārši, tad jau mēs nebaidītos. Tas prasa kaut ko, lai paskatītos nezināmajā, prasa uzmodelēt iespējamos risinājumus un saprast, kad un kādos gadījumos tie sniegtu poztitīvu iznākumu. Laikam jau tā arī ir mūsu lielākā spēja – spēja „paredzēt“ nākotni un balstīties uz šīem paredzējumiem.

Un tas ir tik dīvaini. Reizēm spēja paredzēt nākotni liek būt drošiem, taču vēlāk tikai saprast to, cik patiesībā tas viss ir bijis nedrošs. Man, piemēram, ir grūti aizmirst kā gāju pāri ledainai kalna upei absolūti nezināmā vietā, bez pārlieku lielas sagatavošanās. Un tikai pēc tam esot otrā krastā saproti, ka tas viss varēja būt arī daudz kritiskāk. Bet reizēm ir tieši pretēji, tu sēdi un baidies, nevari saņemties, lai kaut ko izdarītu. Baidies aiziet parunāt ar draugu, jo sarunas iznākums jau it kā ir tik prognozējami neprognozējams, ka tas liek baidīties. Taču patiesībā ne jau neprognozējamība liek mums baidīties. Patiesībā jau bailes mums uzspiež mūsu pašu neziņa, nespēja un nevēlēšanās tikt galā ar tiem nezināmajiem rezultātiem. Tā ka reizēm jau nekas cits neatliek kā vien iet un cīnīties ar tiem rezultātiem, lai tie kļūtu par pozitīviem rezultātiem!

Ir ko teikt? Pasaki!

Sakāmais:


1 × 1 =